Mēs atnācām ar mieru…

– Vai tiešām tu neko nesaprati? Kam rīt būs vajadzīga nauda, ​​ja visi, kā tu, varēs staigāt caur sienām, tostarp banku kasēs? Jebkurš varēs brīvi aiziet pat kaut uz raķešu bāzi, kaut vai uz prezidenta biroju, uzzināt kodus, atvērt atomportfeli... Bet visticamāk, neviens nelīdīs banku seifos, jo objekts visus apvienos pēc sava ģīmja un līdzības, un tā jau būs pavisam cita civilizācija. Mēs kļūsim par lellēm viņa rokās, kuras viņš vadīs, raustot auklas. Vai tev tas ir skaidrs?

- skaidrs, - es pamāju. – Tāpat kā psihokorekcija, ko man solīja Ivanovs. Bet tas būs rīt. Un šodien man var ievajadzēties naudu.

Seva pavilcinājās, viņa seja kļuva sarkana kā pirms apoplektiska insulta, un pēkšņi viņš izplūda nevaldāmos smieklos. Viņš smējās ilgi, līdz žagām, līdz es viņam uzsitu pa muguru. Tas viņu savaldīja, viņš ievilka elpu, izslaucīja asarojošās acis.

- Ņem ciet, - viņš teica un atvēra cimdu nodalījumu. - Ņem visu.

Cimdu nodalījumā atradās simts rubļu banknošu paciņa. Paņēmu, pagrozīju rokās, nopūtos un ieliku kabatā. Desmit tūkstoši rubļu nekādā gadījumā nav desmit tūkstoši dolāru, diez vai ar to pietiks kažokam.

- Pamaz būs...

- Tagad kažokus par skaidru naudu neviens nepērk, - sacīja Seva. - Iedod kasierim savu bankas karti.

Caur pieri paskatījos uz viņu. Noklausījies mūsu sarunu ar Ļubašu un zina, kāpēc man vajadzīga nauda. Smejoties viņam nemaz nebija histērija.

- Tikai nevajag mani muļķot, - Seva negaidīti sacīja, - ka tevi neinteresē nekas cits kā vien kažoka iegāde. Nepārspīlē... Tavs līgums ar "Horizontu" ir lauzts, jo vakar vienīgais, kurš sazinājās ar objektu, biji tu, bet šodien viņš sāks sazināties ar visiem. Vai tu nevarētu ar mani būt atklāts vismaz pēdējo reizi? "Horizontam" nevajag tevi, un nevajag arī mani. Un arī pats "Horizonts" vairs nevienam nav vajadzīgs.

Tam, ka “Horizonts” tik viegli atstāja mani mierā, es neticēju un piesardzīgi pajautāju:

- Bet ko par to domā Ivanovs?

- Ivanovs stāvēs līdz galam. Tagad viņš šai problēmai pievieno visus Galaktiskās savienības spēkus, bet. diez vai no tā kaut kas sanāks. Kā atrisināt krīzi nezina arī viņi.

- Bet tu?

- Bet es izstājos no spēles, - Seva vienkārši pateica. - Esmu salauzts.

- Bet es?

- Bet ko tu? - Seva neizpratnē paskatījās uz mani, tad skumji nomurmināja. - Joprojām netici, ka esi atbrīvojies no "Horizonta" spiediena... Redzēji Ivanova glāzē dimanta lēcas?

- Jā.

– Tad lūk, tagad Ivanovam tu esi tāda pati dimanta lēca. Izstrādāta un bezjēdzīga... – Seva smagi nopūtās. - Brauc labāk un nopērc Ļubašai kažoku. Ja paspēsi... Kur es varu tevi aizvest? Uz lielveikalu?

- Nē, pie Mirona. Mākslinieks Savelijs Mironovs. Tu taču zini adresi?

- Zinu... pats savervēju.

Mēs klusējām līdz pat Mirona mājai. Katrs domāja savu, bet, šķiet, vienu un to pašu. Kas būs rīt? Visvairāk biedē nezināmais un nenoteiktība. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka ir labi runāt par cilvēces likteni, guļot uz dīvāna, kad personīgi pašam nekas nedraud. Bet, kad radikālas pārmaiņas sabiedrībā sāk ietekmēt paša pašsajūtu, tad  nedomā ne par ko citu kā tikai par savu likteni. Kas notiks ar mani, ar Ļubašu, ar Oksanu? Manā mazajā pasaulītē, ja arī gribēju pārmaiņas, tad tikai uz labu, un tad lai sabrūk visa pārējā pasaule!

- Uz redzi, - teicu, izkāpdams no mašīnas pie Mirona mājas ieejas.

Seva papurināja galvu.

- Paliec sveiks, - viņš teica, aizcirta durvis un rāva no vietas automašīnu tik strauji, ka no riteņu apakšas pašķīda sniega putra. Pie izbrauktuves no pagalma automašīna saslīdēja, un tik tikko izvairījās no sadursmes ar koku.

Noskatījos, kā aizbrauc Seva. "Tūlīt izbrauks trasē," es pēkšņi sapratu, "un tad trieks mašīnu ar maksimālo ātrumu, līdz ielidos grāvī." Es sapratu Sevu. Viņa darbs bija viņa dzīves jēga, tas bija viņa pasaule. Pasaule, kas tagad sabruka.

Mana pasaule joprojām turējās, bet pavediens, aiz kura to šūpoja lelles vadītājs, bija ārkārtīgi tievs.

Man kokā, ar kuru gandrīz sadūrās Sevas mašīna, šķita kaut kas aizdomīgs. Cieši ieskatījos un ieraudzīju, ka ap stumbru no visām pusēm iet taksometra sānslīdes sliede. Un tad man radās stingra pārliecība, ka Seva nekādā gadījumā uz trases nenositīsies. Nekādā gadījumā. Tas, ka automašīna laimīgi izglābās no sadursmes ar koku, bija brīnums. Brīnums, kas drīz kļūs par ikdienu. Šķita, ka sadursme notikusi, bet koka stumbrs izgāja cauri bagažniekam, tāpat kā es cauri sienai. Šajā brīnumā bija kaut kas, salīdzinājumā ar ko, mūsu civilizācijas radikālais sabrukums, izskatījās pēc nieka. Neviens nekad vairs nenositīsies, nemirs no slimībām... Un tomēr, dvēselē skrāpēja kaķi. — "Kartāga ir jāiznīcina!" Neviens nevēlas dzīvot pārmaiņu laikmetā.

Lēnām un ar zināmām bažām uzkāpu ceturtajā stāvā, baidīdamies atkal satikties ar kādu "dievbijīgu" večiņu. Runā, ka Dievs mīlot Trīsvienību, bet mēs ar to veceni redzējāmies tikai divas reizes. Bet viss beidzās laimīgi. Paneļi pie ieejas bija biezi noklāti ar grafiti, bet, par laimi, neviens attēls neatdzīvojās. Arī šajā gadījumā paveicās.