Mēs atnācām ar mieru…

Lai nešokētu Mironu, es neizgāju caur durvīm, bet piezvanīju. Pagaidīju minūti, no dzīvokļa nenāca ne skaņa, un piezvanīju vēlreiz. Rezultāts bija tāds pats. Satraukti paskatījos apkārt bet, neko aizdomīgu nepamanījis, izgāju caur durvīm.

Dzīvoklī, kas bija pamatīgi piesātināts ar tabakas dūmu smirdoņu, bija miris klusums, un tas bija satraucoši. Akurāti, uz pirkstgaliem aizgāju līdz istabai un ieskatījos iekšā. Neviena.

- Esmu šeit, - sacīja Mirons no virtuves.

No pārsteiguma nodrebēju, pagriezos un, caur durvīm uz virtuvi, ieraudzīju sēžam pie galda Mironu. Uz galda stāvēja par ceturtdaļu izdzerta litra pudele degvīna, burka ar marinētiem gurķiem, blakus burkai stāvēja kaudze plastmasas maisiņu ar siera šķēlītēm un kūpinātu desu.

- Kas tie par jokiem! - aizkaitināti iesaucos, ieejot virtuvē. - Kāpēc tu uz zvanu neatbildi? Zini, ko es padomāju?!

- Ilgi gan tu pie manis nāci, - Mirons, it kā mani nebūtu dzirdējis nomurkšķēja. - Betr priekš tevis no sava dzīvokļa līdz manējam viens solis... Tagad arī izgāji cauri durvīm?

Neatbildēju, apsēdos uz ķebļa un uzmetu Mironam niknu skatienu. Izrādās, ka viņš par mani zināja daudz vairāk, nekā varēju iedomāties.  No Mirona smirdēja pēc šņabja izgarojumiem pa trim verstīm, taču izskatījās viņš skaidrā. Tumšo acu skatiens bija drūms, bet skadrs, mēle klausīja labi.

- Kas noticis?

- Vismaz cepuri noņem, pie galda sēdi... - Mirons nomurmināja atbildes vietā. Viņš ielēja šņabi tukšā glāzē un pastūma to man pretī. - Iedzersim.

- Negribu, - atteicu.

– Noņemt cepuri vai iedzert? - jautāja Mirons, ar smagu skatienu lūkodamies manī.

- gan vienu gan otru.

- Bet es gan iedzeršu.

Mirons paņēma glāzi, iegāza sevī, saviebās, tad izņēma no kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja.

- Kāpēc neuzkod? - pajautāju.

Marinētu gurķu burka bija ciet, plastmasas maisiņi ar siera un desas šķēlītēm - cieši noslēgti.

- Ne pa zirgam barība, - Mirons ievilka cigareti, ar acīm pameklēja pelnu trauku, neatrada, atmeta ar roku un nokratīja pelnus uz grīdas.

- Tu ko, žūpo?

- Droši vien... - Mirons neskaidri paraustīja plecus. - Nekad agrāk nebiju iegrimis dzeršanā. Piedzēros - jā, bet tad nedēļu nevarēju paskatīties uz šņabi. Bet tagad…

- Bet kas tagad? Kļuvi bagāts un - kaut zāle lai neaug?

Mirons paskatījās uz mani caur pieri ar ilgu skatienu.

- Bet tu aizej pie molberta un paskaties, - viņš klusi pateica un pastiepās pēc šņabja pudeles.

Apmulsumā atskatījos uz istabu, vēlreiz paskatījos uz Mironu.

- Ej, ej, pabrīnies... - viņš teica, ielejot glāzē šņabi.

Piecēlos, iegāju istabā, piegāju pie molberta un noņēmu no audekla rītasvārkus, kas to nosedza, zemapziņā jau paredzot, ko ieraudzīšu. Un tā arī izrādījās.

Uz audekla norisinājās jautrs kautiņš starp nāvītēm. Tik jautrs, ka drebuļi pārskrēja pār kauliem. Mazo izkaptīšu asmeņi dzirkstīja, uz visām pusēm lidoja kauli, galvaskausi, halātu skrandas, bet kauli un galvaskausi uzreiz ieauga nāvītēs atpakaļ visnegaidītākajās vietās, un kautiņš turpinājās. Nāve sēdēdama tronī ar maigu, kailā galvaskausa smaidu, noskatījās, kā viņas atvases spiedzot draiskojas, ar kaulainu pēdu uzsita takti un klusītēm smējās: "Hi-hi, ha-ha..."

- Tūlīt izbeidz, - es klusi, bet stingri pateicu.

Cīņas ekspozīcija sastinga kā stop-kadrā, tad mazie galvaskausi, pieauga, kam pie elkoņa, kam pie ceļgala, kam pie ribām, pagriezās pret mani un vienbalsīgā korī pīkstoši pajautāja:

- Kāpēc tad tā?

- Tev ir miljardiem gadu, bet uzvedies sliktāk kā bērns, - es teicu apslāpētā balsī, cenšoties neļaut mūsu balsīm sasniegt Mirona ausis. - Kad paliksi gudrāks?

- Kāpēc? Kāpēc lai es būtu sliktāks par bērnu?

-  Labāks arī ne ar ko neesi. Nedrīkst tā iznīcināt mākslinieka darbu - tajā ir visa viņa dzīve. Tev tikai izklaide, bet viņam...

– Vai tad viņam nepatīk? – Nāve Buratino balsī pārsteigti jautāja.

– Viņam dzīvot vairs negribas pēc šiem taviem jociņiem.

- Tiešām?

- Tiešām.

- Tad piedodiet...

- Atgriez visu savās vietās, kā bija! - Es stingri pieteicu.

Uz brīdi ekspozīcija uz audekla palika it kā izplūdusi, izskalojās ar krāsām, un pēc tam attēls atjaunojās sākotnējā formā. Ievilku elpu un uzmetu uz audekla halātu.

- Vai tagad tā būs vienmēr? - Mirons nomākti jautāja stāvot man aiz muguras. Kad viņš bija piegājis, es nedzirdēju.

- Ceru, ka nē, -  nepagriežoties atbildēju. Man bija kauns skatīties viņam acīs. - Bet tagad viņš parādīsies bieži. Tu tā stingrāk pret viņu, ja atsāk jandāliņu.

Mirons piegāja pie molberta, norāva no rāmja rītasvārku, nometa to uz grīdas un virs gleznas pacēla virtuves nazi. Bet iedurt tomēr nespēja.

- Nevajag, - es klusi sacīju, satvēru viņu aiz elkoņa un atņēmu nazi.

Mirons nodrebēja un kā maiss ļengani uzkrita man virsū.

- Nevaru... es tā... - viņš nomurmināja ar saķerošos mēli un sāka raudāt. Viņš noreiba vienā mirklī.