Mēs atnācām ar mieru…

- Tas ir, pietiek man spert soli, un es būšu tur, kur vēlēšos? - Smaidot jautāju. Apātija lēnām atkāpās. Dzīve ir dzīve, un tā turpinājās.

- Nu jā, - Buratino apliecināja.

- Šādi, vai?

Es spēru drosmīgu soli uz priekšu, aizķēros ar kāju aiz Mirona zābaka un, nespēdams noturēties kājās, ar galvu pa priekšu nolidoju uz grīdas. Bet nevis izstiepos uz tās, bet izkritu tai cauri un turpināju krist, cauri vienam stāvam pēc otra.

- Tas tad arī viss, - man pazibēja galvā, un es cieši aizmiedzu acis. – Nebūs vis tā, kā to iedomājušies "Horizontā", kā to iztēlojos es. Viss būs tā, kā vēlas objekts, bet ne tā, kā viņš tikko te vēstīja. Bet es to vairs neredzēšu... Un tas ir pat labi.

Piezemēšanās bija negaidīta un neparasti mīksta. It kā paklupis un nokritis no sava auguma nevis uz grīdas, bet uz smiltīm. Labi, ka kritiena laikā aizvēru acis, jo, kad nokritu, acīs smiltis netika. Pāris minūtes gulēju nekustīgi, mēģinot uzminēt, kur esmu kārtējo reizi iemests. Smiltis bija siltas, smaržoja pēc jūras,  mierīgi dārdēja netālais paisums, sakliedzās kaijas... Nē, ne kaijas. Ustjupendi. Pazīstamas vietas.

Sakustējos, atvēru acis un sev acu priekšā ieraudzīju smiltīs kāda basās kājas. Es atspiedos uz rokām un apsēdos.

Mani izmeta blakus nelielās baltās kotedžas lievenim. Oksana sēdēja uz kāpnēm T-kreklā un šortos un skatījās kaut kur man virs galvas.

- Sveiki, - es teicu, neviļus pasmaidot. - atradies tomēr, pazudusī.

- Sveiki, - viņa mierīgi pasveicināja. – Vēl nevar zināt, kurš te pazudis.

Oksana turpināja skatīties virs manas galvas, it kā manos matos būtu sakaltums.  katram gadījumam tos palīdzināju ar plaukstu.

- Vai man tiešām frizūra a la "Tikko pamodos"?

Oksana pamāja ar galvu.

- Un tad kas?

 - A la "Kāpēc izlīdi no kapa?" Viņa sacīja sērīgā tonī. Mēle viņai joprojām bija asa.

- Vai tas ir par mani vai tikai par frizūru?

– Par abiem.

Es uzpēlēti nopūtos, piecēlos kājās, nokratīju no plaukstām smiltis.

- Tā, tā, - nomurmināju. - Un vēl gribēji būt mana Lolita.

- Sasapņojies, - Oksana nošņāca.

- Pat nedomāju, - es nopietni pateicu. – Kādreiz ceru, ka kļūsi gudrāka par mani, bet pagaidām viss otrādi. Es lieliski saprotu, kas tevi vadīja. Kāpēc princesei vajadzīgs tāds vecs muļķis kā es? Vienkārši tu tagad esi pārejas vecumā, bet pienāks laiks un tev radīsies pasaku princis. Viņš atnāks, viņš nekur nepazudīs, vari man ticēt.

- Kas atnāks? - Oksana savieba grimasi. – Laiks vai princis?

- Abi. - novilku jaku un uzmetu to uz pakāpieniem. - Vai es drīkstu apsēsties?

- Apsēdies.

Apsēdies blakus, izņēmu no kabatas mobilo telefonu un pasniedzu to viņai.

- Piezvani savai mammai.

Gordija mezgls jāpārcērt, neatkarīgi no tā kā tas ietekmēs manu dzīvi. Man nav vajadzīga laime uz kāda cita bēdu rēķina.

Oksana paskatījās uz telefonu un iepleta acis.

- Vai tad no šejienes var sazvanīt?

- Es tā ceru. Pamēģini.

Nezin kādēļ es biju pārliecināts, ka tas nostrādās.

Oksana paņēma telefonu un saspieda numuru.

- Mammu?

Es delikāti novērsos.

Klausulē sāka bērt vārdus, bet es Ļubašas runu nevarēju saprast.

- Mammu, nomierinies, ar mani viss ir kārtībā... Nekas nav noticis... Beidz raudāt! Nekas nav noticis. Kur es esmu? Tas tagad nav svarīgi ... Jā ... Jā ... Nē ... Nezinu ... Es taču saku, ka viss ir kārtībā! Jā, viņš nekur nav pazudis, sēž blakus! Ko?! Mammu!!! Starp mani un viņu nekā nav bijis, es tev visu sameloju! .. Ko?! .. Kāpēc tu man netici? .. Labi, lai tu noticētu, es tev dodu atļauju precēties... Viss, tagad esi apmierināta? Nomierinājies? Uz redzi.

Oksana izslēdza mobilo telefonu un atdeva to man. Es to paņēmu un pagrozīju rokās. Sasāpējās sirds, un man, veselam vīrietim, pēkšņi sagribējās raudāt.

- Kas noticis? - Aizsmacis, caur kamolu kaklā, pajautāju.

- Nekas nav noticis! - Oksana īgni atcirta.

Kamols manā kaklā lēnām atkāpās.

– Kā tad tu tā uzreiz piekriti, ka mēs ar tavu mammu precamies?

Oksana paraustīja plecus.

– Varbūt kļūstu pieaugusi? - Viņa iesmējās. - Gribu kļūt gudrāka par tevi.

Tomēr viņa joprojām bija tā pati sterva.

- Kļūsti, es neiebilstu. Jo ātrāk, jo labāk.

- Kuram labāk?

- Visiem.

- Tu esi pārliecināts?

- Pilnīgi noteikti, meitiņ.

- Es neesmu tava meita, - teica Oksana, bet viņas balsī nebija nekādas agresivitātes. Tikai konstatēja faktu.

- Tad princese.

Viņa nošņācās, bet vairs neiebilda.

Pamanīju, ka joprojām grozu rokā mobilo telefonu un ieliku to kabatā.

- Tātad tu ieņēmi manu vietu, - es teicu.

- Kādu vietu? – Oksana nesaprata.

- Leļļu meistara. Adi lelles no dzijas, ievieto stikla acis ...

- Vairs nē.

Es neticīgi paskatījos uz viņu.

- Kāpēc tā?

– Tāpēc, ka Leļļu Vadītājs tagad to dara pats. Viņš ātri mācās.