Mēs atnācām ar mieru…

Andrejs ilgi skatījās uz mani, viņa acīs parādījās cerība, bet viņš neuzdrošinājās to izteikt skaļi. Beidzot viņš atvēra muti un tikko dzirdami nočukstēja:

- Oļegs, viņš ... viņš ...

Vārds "dzīvos" viņam nekā nenāca pār lūpām. Andrejs tam nespēja noticēt.

- Nevēlētos dot cerības iepriekš, - nopūtos, - bet viņi ir lieliski speciālisti, un Oļega atveseļošanās iespēja ir ļoti augsta.

Andreja seja nodrebēja kā sievietei, viņa lūpas sāka trīcēt, pār vaigiem ritēja asaras.

- Lai dod Dievs... - nomurmināja Andrejs, kurš neticēja ne Dievam, ne velnam. Viņa galva ļengani nokrita uz ceļgaliem, un viņš sāka saļimt uz krēsla roku balsta.

 Aiznesu viņu uz dīvānu, paliku zem galvas spilvenu un apsedzu ar segu. Ar šādu alkohola devu viņš tik drīz nepamodīsies, un šobrīd viņam visvairāk vajadzīgs miegs.

Es atdotu ļoti daudz, lai piepildītos tā cerība, ko  biju iesējis Andreja prātā... Bet cerība uz objekta visvarenību bija tikai cerība. Objektam savs prāts.

Es arī ļoti sagribēju iedzert, un ne tikai iedzert, bet piedzerties līdz kliņķim, lai aizmirstos, kā Andrejs. Un lai nāk kas nākdams. Bet atcerējos, ko biju apsolījis Ļubašai, un pārvarēju sevi. Savs vārds ir jātur.

Paņēmis no galda tukšo pudeli un glāzes, aiznesu tās uz virtuvi, novācu no galda un sāku mazgāt traukus. Tikko biju beidzis ar dvieli slaucīt pēdējo glāzi, kad istabā iezvanījās telefons.

"Sākas atkal..." - kārtējo reizi nelaipni nodomāju. Kas īsti sācies, es nezināju un negribēju par to pat domāt. Ja būtu zvanījis Ivanovs, viņš būtu zvanījis uz mobilo tālruni. Kurš tad tas varēt būt?

Es iegāju istabā un uzmetu Andrejam bažīgu skatienu. Viņš mierīgi gulēja, saritinājies zem segas – acīmredzot, vēl nebija paspējis sasildīties – un neko nedzirdēja. Pacēlu telefonu, nogriezu zummeru līdz klusai grabēšanai, un tikai tad pacēlu klausuli.

- Klausos.

- Denis? Sveiki, te Mirons.

- Sveiks.

Mana sirds skumji sažņaudzās. Parasti visas telefonsarunas Mirons sāka ar glupjiem jokiem, taču tagad tonis bija nopietns, un balss viņam bija aizsmakusi.

- Tu vari pie manis atnākt? - Viņš jautāja.

- Tagad?

- Jā.

- Ē-e...

- Es tevi ļoti lūdzu, - sacīja Mirons aizlauztā balsī, un klausulē atskanēja pīkstieni.

Uzmanīgi noliku klausuli vietā. Tādas lietas... Kas ar viņu noticis? Kas es galu galā - kāda "ātrā palīdzība" visiem un katram?!

Izgājis virtuvē, ielēju krūzītē atdzisušo kafiju, lēnām, maziem malciņiem, izdzēru. Aizkaitinājums norimās, un sapratu, ka lielā mērā esmu atbildīgs par notiekošo. Nav ko vairīties, kad tev lūdz palīdzību.

Sākumā uz Mirona dzīvokli gribēju teleportēties caur sienu, bet atcerējies par pie ieejas stāvošo taksi, pārdomāju. Man bija jautājumi "Horizontam", un nebiju pārliecināts, ka, izejot cauri sienai, nokļūšu tur, kur man vajag.

Saģērbos, izgāju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis.

- Sveiks, - pateicu dzeltenajai sejai, kas bija uzkrāsota uz sienas.

- Sveiks! - Viņa jautri atbildēja, nosmīnēja, nolēca no sienas un, ripodama pa kāņu laukumiņu kā rausītis, aizlēca kāpņu telpā.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - no turienes atskanēja attālinošies smiekli, un tad no lieveņa noskanēja bēgošā kaķa Leopolda mežonīgais "mjauv".

Apstulbu, uz galvas sāka kustēties mati. Lai arī cik pieradis pie objekta izdarībām, neko tādu nebiju gaidījis. Kā viņš varēja saredzēt mani bez stikla acīm un pasmieties bez skaļruņa?!

Uzmanīgi, uz pirkstgaliem, piegāju pie margām un paskatījos lejup. Neko neparastu neieraudzīju, bet gandrīz devos lidojumā pakaļ uzkrāsotajai dzeltenajai sejai, jo mana roka uz margām neatbalstījās, bet izgāja tām cauri.Tā vien vēl man trūka! Gandrīz izkritu no braucoša tramvaja, tagad caur kāpņu margām... Nav zināms, kas būtu sliktāk, lai gan, visticamāk, iznākums būtu bijis vienāds. Nāvējošs. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un vēl precīzāk - vispirms pārnestā, tas ir, no vārda "lidot", un pēc tam tiešā. Jāiemācās sevi kontrolēt.

Uz sienas, kas kādreiz bija nokrāsota zilā krāsā un tagad bija satumsusi līdz pelēkai, no izbalējušās dzeltenās sejas palika pāri tikai izbalējis kontūrs, un tas smējās par mani. Neko citu arī nebiju pelnījis.

Kad izgāju no ieejas, atvērās taksometra durvis, Seva paskatījās no mašīnas un pamāja ar roku. Es pamīņājos uz lieveņa, paskatījos apkārt. No tuvākās papeles pūkainām pārslām lidoja sniegs, un no pašas galotnes šūpojās un ar izbiedētām acīm skatījās lejup kaķis Leopolds. Smejošā dzeltenā seja nekur nebija redzama.

"Šūposies tur līdz pašam vakaram," - nodomāju par kaķi, - "ja tik zars nenolūzīs."  Būt par kaķa ātro palīdzību es netaisījos. Pārāk neaizmirstami bija līdz nāvei pārbiedētā Leopolda izspūrušais kažoks un atņirgtā rīkle.

- Tu to kaķi nobiedēji, vai... - Seva jautāja no mašīnas.

- Vai, - es atcirtu, nokāpu no lieveņa un devos viņam pretī.

- Sveiks, - teica Seva, kad piegāju klāt.

- Sveiks, tatār.

- Sēdies, krievs tāds, - Seva uzaicināja bez smaida ēnas. Viņa seja bija sadrūmusi.

Es apmulsu, neattapu ko atbildēt, apsēdos priekšējā sēdeklī un aizcirtu durvis. Viņš mani pārspēja pirmajā piegājienā.