Mēs atnācām ar mieru…

Dzerot kafiju, jau priekšlaicīgi sāku domāt, ko teikt Ļubašai, ja nevarēšu viņu satikt pēc darba, kad pēkšņi atcerējos, kāpēc mums bija tas strīds. Precīzāk sakot, sastrīdējāmies ne jau abi, bet gan Ļubaša ar mani.

OKSANAS DĒĻ!

Apgāžot krūzi ar kafiju atlikumu, nolēcu no ķebļa un paskatījos ārā pa logu. Taksometrs turpināja stāvēt pagalmā, it kā tas šeit būtu bijis kopš pasaules radīšanas. Tas ir, no dienas, kad plazmoīdi atdzīvināja organisko želeju Zemes pirmatnējā okeānā.

Tādi lūk pētersīļi ... Tādā veidā lūk Ļubašas apziņas bloķēšana iedarbojas uz apkārtējiem, kamēr viņa atrodas tuvumā. Viena lieta ir dzirdēt par Horizonta psihotehniķu tehnoloģijām, un pavisam cita ir pašam piedzīvot strukturālo psihokodēšanu. Drausmīga, atklāti sakot, sajūta.

Bet tā gribējās, lai Ļubaša katru rītu mani pamodina, pagatavo brokastis, un noskūpsta pirms došanās uz darbu... Un lai šī idille pastāvētu mūžīgi, līdz nāve mūs šķirs. Bet es pārvarēju sevi un stingri nolēmu: tiklīdz atradīšu Oksanu, izdarīšu visu iespējamo, lai Ļubaša pēc iespējas ātrāk izdzirdētu savas meitas balsi. Varbūt es uz visiem laikiem zaudēšu Ļubašu, bet mana laime nekad netiks balstīta uz kāda cita bēdām. Nekas labs no tā nesanāks. Tāda laime ir kā smilšu pils – to pārklās ar atjaunotās atmiņas vilni un aizskalos uz visiem laikiem.

Atskanēja durvju zvans, kas novērsa mani no drūmajām domām. Sākas atkal... Kurš gan nevar nociesties tā agrāk no rīta? Likās, ka no taksometra neviens neizkāpa, pie mašīnas sniegā pēdu nebija... Tātad, nevis Seva, bet kāds cits, bet noteikti no "Horizonta". Nevienam citam par mani darīšanu nav.

Izgāju gaitenī un atvēru durvis.

Uz sliekšņa sniega klātā aitādas kažokā stāvēja Andrejs. Viņa seja bija balta un apsarmojusi, bet acis kā sastingušas. Vai tiešām... Apsveikuma vārdi iestrēga kaklā.

Andrejs mēģināja kaut ko pateikt, bet viņa lūpas neklausīja. Tad es satvēru viņu aiz rokas, ievilku gaitenī un sāku vilkt nost viņam aitādas kažoku. Andrejs bija tik nosalis, ka spēja tikai pagriezties. Noņēmu viņam cepuri, attinu šalli, novilku zābakus un uz ledainajām kājām uzvilku siltas čības. Tad ievedu viņu istabā, liku apsēsties krēslā,  salēju glāzē konjaka paliekas un pasniedza viņam.

- Dzer!

Andrejs to lēnām, kā ūdeni izdzēra. Seja nedaudz apsārta, sarma izkusa, un pār vaigiem notecēja ūdens lāses.

- Ja dēls būtu miris, viņš nebūtu pie manis atnācis, - pēkšņi sapratu, bet es joprojām neuzdrošinājos jautāt, kas noticis.

- Kur tu tā nosali? - jautāju, apsēžoties uz dīvāna.

Andrejs dziļi ievilka elpu, paraustīja plecus un sarāvās, paslēpdams zodu platajā džempera apkaklītē, it kā beidzot sajutis aukstumu.

- Es visu nakti gāju no hospitāļa kājām, - viņš klusi sacīja, pielika pie mutes plaukstas un sāka tās sildīt ar elpu. - taksometru izsaukt neizdevās, neviens negribēja braukt, bet uz šosejas neviens neapstājās... Baidās naktī ņemt "balsotājus" ...

"Arī dienas laikā līdzbraucējus trasē neņem", - es nodomāju, bet skaļi to nepateicu.

– To lupatu lelli Oļega gultā noliki tu? - Andrejs jautāja, skatīdamies uz mani slimām acīm. Pār vaigiem tecēja lāses, un nebija skaidrs, vai tā ir izkususi sarma vai asaras.

- Kādu lelli? - nesapratu.

- Violetas dzijas astoņkāji ar stikla acīm.

Pakratīju galvu.

- Pats teici, ka ieliec lellēm stikla acis? ..

- Es tās ievietoju tikai vienai lellei. Koka. Buratino. Bet tā nav mana lelle.

- Lūk, kā…

Andrejs vēsi nodrebinājās, apsēdās krēslā dziļāk, pievilka sev ceļgalus un satvēra tos ar rokām.

- Gribi, es tev karstu vannu pieliešu, - es ierosināju.

- Nevajag... Tev konjaks vēl ir? - Andrejs jautāja un paskatījās uz tukšo pudeli.

- Tas bija beidzamais. Bet ir šņabis.

- Ielej...

Iegāju virtuvē, izņēmu no skapja šņabi, pielēju pilnu glāzi un atnesu. Andrejs paņēma glāzi un izdzēra to tikpat nesteidzīgi kā iepriekšējo.

- Kad tu aizgāji, izgāju ārā uzpīpēt... - viņš iesāka, neredzošām acīm lūkodamies sev priekšā. It kā nerunātu ar mani, bet gan pats ar sevi. - Bet, kad atgriezos, ieraudzīju, ka Oļegam uz krūtīm ir violetas dzijas kaudze... Piegāju klāt un tikai tad sapratu, ka tā ir lelle-astoņkājis ar stikla acīm... Tām pašām acīm, kuras biju izgatavojis... Man likās, ka lelle kustas, bet visdrīzāk tā kustējās Oļega elpas ritmā... Vai arī ne?

Andrejs jautājoši paskatījās uz mani, bet es klusēju.

- Gribēju paņemt lelli, - Andrejs turpināja, - bet šajā brīdī Oļegs atvēra acis un pateica: "Tēt, es gribu ēst." Balss viņam bija vienmērīga, bez sēkšanas, un acis tik skaidras, kādas es viņam nebiju redzējis jau sen. "Tūlīt, dēliņ, tūlīt... aiziešu uz virtuvi... Vai buljonu gribēsi?" - sāku rosīties. "Gribēšu," viņš teica, un es aizskrēju uz ēdamistabu... Bet, kad pēc piecām minūtēm atgriezos ar tasi silta buljona, ne Oļega, ne lelles palātā vairs nebija... Medmāsas un mūķenes pārmeklēja visu hospitāli, bet Oļegs nekur nebija atrodams ...

Andreja mēle sāka ķerties, balss skanēja arvien apslāpētāk. Viņš noreiba acu priekšā. Viņš pagrieza pret mani galvu un jautāja:

- Šī lelle... Vai tie ir VIŅI?

- Jā.