Mēs atnācām ar mieru…

- Es tā nedomāju, bet tas nemaz neizskatās smieklīgi. Iespējams, ka saprāts uz zvaigznēm ir tikpat reti sastopams kā uz planētām ar organisku dzīvību, un tāpēc Galaktiskās savienības mēģinājumi sazināties ar plazmoīdiem pagaidām bijuši neveiksmīgi. Bet, iespējams, ietekmē arī tas, ka mēs no augsti attīstīto civilizāciju viedokļa izmantojām tik arhaiskas saziņas metodes, kādas viņi jau sen aizmirsuši, kā mēs paši aizmirsuši par tamtamiem, signālugunskuriem un jāšanas stafeti. Pirmo pieņēmumu apstiprina fakts, ka kontaktu meklējām ne tik daudz mēs, cik objekts. Nekur citur Galaktiskajā savienībā nav atzīmēts tik daudz spoku, mirāžu un lodveida zibeņu klātbūtne. Objekts meklēja sakarus ar mūsu biolaukiem, dažkārt, kā gadījumā ar spokiem, no agonijā mirstošo cilvēku biolaukiem, kad biolauka starojums ir visizteiktākais, noņemot enerģētisko kopiju, vienlaikus nenojaušot, ka mēs savus biolaukus nekontrolējam. Šķiet, ka, atrodoties enerģētiskā stāvoklī, viņš pat nenojauta par materiālo struktūru klātbūtni Visumā. Nezinot, ka mēģinājumi sazināties ar plazmoīdiem Galaktiskajā savienībā ir aizliegti, mums ar objektu izdevās izveidot sporādisku kontaktu, ar mākslīgi radītas zemas temperatūras plazmas pulsāciju. Diemžēl no objekta pārsūtītajām informācijas daļām mēs nevarējām saprast gandrīz neko, bet no netiešiem datiem noskaidrojām, ka objekts mūs saprot labāk, nekā mēs saprotam šo objektu. Tad tika izstrādāts optiskā kontakta projekts, pateicoties kuram objekts spētu saredzēt materiālo pasauli trīsdimensiju projekcijā cilvēka uztvertā saules starojuma diapazonā.

- Dimanta lēcas... - es nomurmināju, cenšoties pārvarēt mani atkal pārņēmušo miegainību.

- Jā. Rezultāts izrādījās pozitīvs, un ar objekta aktīvu palīdzību notika tālākā optisko gaismas uztvērēju projektēšana. Mēs ziņojām par saviem panākumiem Galaktiskajai savienībai, taču negaidīti saņēmām pavēli pārtraukt visus kontaktus. Tomēr bija jau par vēlu.

- Un tagad jums nav citas izvēles, kā pārtraukt kontaktu ar kodoltriecienu... - es nomurmināju, ar grūtībām kustinot nepaklausīgo mēli.

- Beidziet nu, Denis Pavlovič, - Ivanovs saviebās. – Es lūdzu jūs būt uzmanīgākam attieksmē par maniem ekspresīvajiem izteikumiem. Ko, jūsuprāt, kodolsprādzienā izjutīs enerģētiska būtne, kas dzīvo Saules protuberanču vainagā? Tā taču ir šī būtnes ierastā vide.

Gar acīm man metās raibs, Ivanova balss sāka peldēt kaut kur prom, viss apkārt sašūpojās.

- Atvainojiet, es apgulšos... - nočukstēju un nogāzos uz dīvāna.

Un tomēr pilnībā no realitātes es neizslēdzos. Nevarēju pakustēties, bet caur šalkoņu ausīs un miglu acīs turpināju dzirdēt un redzēt, lai gan mana apziņa atteicās saņemto informāciju apstrādāt, bet tikai reģistrēja.

- Seva! - pasauca Ivanovs.

- Oho! - teica Seva, izejot no virtuves. Viņš pienāca pie manis, noliecās, ar pirkstiem pavēra plakstiņus. - Relaksācija. Man bija taisnība savā diagnozē. Viņam nepaveicās: bokseri pusi mūža viens otram purnus dauza, un nekā, bet te vienreiz trāpīja - un, lūdzu, galvaskausa iekšējā hematoma. Nebūtu iedevis viņam zāles, rīt varētu apglabāt.

- Tas uz ilgu laiku? - jautāja Ivanovs.

- Relaksācija? Līdz rītam noteikti. Ja nebūtu hematomas, viņš nebūtu atslēdzies.

- Žēl, - Ivanovs nopūtās.

- Kā žēl? Ka neapglabāsim? - Seva aprāvās, iztaisnojās un paskatījās uz Ivanovu. - Tu ko, viņam nepateici?

- Nepaspēju.

- Un kā tad tagad?

- Rīt no rīta pateiksi tu.

- Ja tā rītdiena pienāks...

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Viņi uzklāja dīvānu, izģērba mani, nolika gulēt un aizgāja. Un es aizmigu.

Caur miegu dzirdēju vairākas reizes neatlaidīgi zvanam tālruni, taču nebija ne spēka, ne vēlēšanās piecelties, lai paceltu klausuli. Un tad es sapņoju labu sapni. Tas ir, it kā es gulētu mājās uz dīvāna un atnākusi Ļubaša. Viņa mēģina mani grūstīt, bet es nemostos. Tad Ļubaša izģērbjas, ielien zem segas pie manis, apskauj, noskūpsta... Tomēr erotiskā turpinājuma nebija, un es atkal iegrimu bezsapņu miegā.

Pamodos no trauku šķindēšanas virtuvē.

 - Kas tur ir? - jautāju, apsēžoties uz dīvāna. Jutos pārsteidzoši labi atpūties un svaigs, un visu, kas notika vakar, atcerējos.

 No virtuves paskatījās Ļubaša.

- Pamodies, alkaš?

- Kāds vēl alkašs? - sašutu. - Nevienā acī...

- Kādam citam pastāsti, - nepiekrita Ļubaša. - Un kas tas? - Viņa norādīja uz galda stāvošo pudeli ar konjaka paliekām. - Vakar zvanīju, zvanīju, tad atnācu, mēģināju pamodināt, bet tu nekāds. Un no tevis smird kā no mucas. Vakar šeit dzertuvi sarīkojāt? Vai kāda sieviete arī bija?

- Tu esi mana sieviete, - es sacīju, piecēlos no dīvāna un mēģināju apskaut Ļubašu, bet viņa izvairījās.

- Nenovirzies!

- Kāda sieviete? Vai tad ar sievieti tā piedzeras? Veči bija sanākuši, nedaudz pasēdējām ...

- Līdz pilnīgam stiklainumam, - viņa konstatēja, bet noticēja, un tonis kļuva maigāks. – Pirmo reizi tevi redzu tādā stāvoklī – guļ nekustīgi, bet acis vaļā... Vai tik neesi slēpts alkoholiķis?

- Kāpēc tu tā? – es apvainojos. – Tā ar mani notiek pirmo reizi. Droši vien konjaks bija krutka - redz, pat pudeli nepabeidzām.