Mēs atnācām ar mieru…

Stāstīt, kas šeit notika vakar, es negribēju. Ļubaša nesapratīs ne mani, ne to, kas notiek ar mani un man apkārt.

- Tātad pirms tam kaut kur pielējāties, - viņa iebilda. - Un neuzkodāt. Virtuvē uz galda ir tik daudz delikatešu, un gandrīz viss neskarts. Pusi nācās izmest, jo biji pārāk slinks, lai saliktu ledusskapī. Skaidrs ka par to pat nedomāji.

- Nu ko tu, taisni...

– Ne taisni, bet greizi. Brokastosi? Tad marš mazgāties un ātri pabrokastot, citādi nokavēšu darbu.

Es tomēr pievilku Ļubašu pie sevis un apskāvu viņu.

- Vai varbūt, nu, viņu, to tavu darbu? Pazvani uz bibliotēku, paņem brīvdienu un - gultā... Bet tur - es.

- Fu, neelpo man virsū tvaikus! - Ļubaša mani atgrūda. - Nevaru atprasīties - Lenka uz slimības lapas, un es esmu viena. Marš tīrīt zobus!

- Klausos un paklausu! - militrāri sveicināju. Stāvot ģimenes trusikos, apzināti izgāzu vēderu, cerot, ka tas atstās atbilstošu iespaidu.

Tā arī notika. Ļubaša paskatījās uz mani, pasmīnēja un pazuda virtuvē, kamēr es novācu gultu un aizvilkos uz vannas istabu, lai nomazgātos un iztīrītu zobus. "Horizonta" panaceja, lai gan novērsa alkohola reibumu, tomēr neiznīcināja izgarojumu smaku.

Kad beidzu mazgāties, Ļubaša man atkal pasauca:

- Tu ko, tur iesprūdi? Podā noslīki? Nāc ātrāk, brokastis dziest, un es kavēju!

Ātri noslaucījos ar dvieli, uzvilku halātu un izgāju virtuvē. Pannā uz galda kūpēja olu kultenis ar svaigiem dārzeņiem ...

- Apsēdies, - Ļubaša ieteica, uzliekot kulteni manā šķīvī. – Es te steigā kaut ko uztaisīju no taviem vakardienas salātiem un ledusskapī atrastā. Kā num ir, tā ir.

Apsēdos un ar plaukstu uzsitu sev pa pieri.

- Velns, pavisam aizmirsu! Brokastis vajadzēja pasūtīt restorānā.

- Kam par godu? - Ļubaša kļuva piesardzīga. - Kļuvi bagāts?

– Mani pieņēma darbā, – gandrīz nesameloju, – un firma visiem darbiniekiem piegādā bezmaksas ēdienu. Divdesmit minūtes un - lūdzu, tiek pasniegta maltīte, labu apetīti, lūdzu, nogaršojiet!

- Ēd to, ko dod, - sacīja Ļubaša, apsēdusies pretī. - Man ir piecas minūtes, un nav laika gaidīt. - Viņa ielēja sev kafiju, paņēma sviestmaizi ar sieru un cieši paskatījās uz mani, - Un tie desmit tūkstoši, ko tu ieliki manā servantā - no kurienes?

- Bet tas ir avanss! - es meloju, aci nepamirkšķinot. – Tā ka tagad mēs dzīvosim dziedādami.

- Kaut kā grūti noticēt, - Ļubaša neticīgi kratīja galvu, iekoda sviestmaizē un iedzēra no kafijas tases.

Arī es neticēju "laimīgajai dzīvošanai", bet netaisījos atzīties.

– Kas tā par firmu, kas parastam leļļu meistaram maksā tādu traku naudu?

- Nu re ka atradās, - es atkal sameloju. - manus darbus augstu vērtē ārzemēs, pārdod izsolē. Protams, ne kā Faberžē, bet cenas pieklājīgas.

Paņēmu dakšiņu un, nedaudz vilcinoties, parakņāju kulteni.

- Labi, salāpies, - Ļubaša pastūma man pretī konjaka glāzi. - Bet tā, ka tādu kā vakar, lai es vairs neredzu.

- Lai tak es ... ne mūžam! ..

- "Ne mūžam," - viņa atdarināja. - Nesajauc solījumu ar pusdienām.

- Saprātīgi, - es piekritu. - No šī rīta arī sākšu.

Es noliku savu glāzi malā, tasē ielēju kafiju, iedzēru malku un ķēros pie kulteņa. Pārsteidzoši, tas izrādījās ne tikai ēdams, bet pat garšīgs.

Tu piedod man, - Ļubaša negaidīti sacīja, nolaižot acis, - nesen uz tevis sakliedzu... Nezinu, kas bija uznācis. Pat neatceros kāpēc.

- Es arī neatceros, - es godīgi atzinos. Atmiņas par strīdu bija svaigas, bet nekādi nevarēju atcerēties tā iemeslus. Skleroze vai? Vai nav par agru?

- Aizmirsīsim, - es ierosināju un aizklāju viņas roku ar plaukstu.

- Aizmirsīsim, - Ļubaša piekrita, ātri pabeidza kafiju un, maigi atbrīvojot roku no manas plaukstas, piecēlās no galda. - Man jāiet.

Sekoju viņai gaitenī un palīdzēju uzvilkt kažoku.

- Tavs kažociņš jau pavecs, - pasūdzējos. - Varbūt nopirksim jaunu?

- No avansa? - Ļubaša sapriecājās.

- Jā.

- Tad tiekamies pēc darba un iesim pirkt.

- Norunājuši.

Viņa noskūpstīja mani uz vaiga un izskrēja no dzīvokļa.

Kādu brīdi stāvēju gaitenī, domīgi kasīdams pakausi. Un velns vilka mēli, lai piekristu satikties pēc darba! Nemaz taču nezinu kur šoreiz aizmetīs liktenis. Vakar vakarā dabūju ar rungu pa galvu, bet šodien var sanākt daudz sliktāk.

Atgriezies virtuvē, piegāju pie loga un paskatījos ārā. Naktī uzkrita sniedziņš un izbalināja pagalmu kā saimniece labu gultasveļu. Ieejas priekšā, klāts ar sniegu, stāvēja dzeltens taksometrs, blakus no protektoriem nebija nekādu pēdu. Pazīstams taksometrs... Vai tiešām tas nostāvēja šeit visu nakti, un Seva nakšņoja salonā? Tomēr ... Kas tad tas īsti ir - nodrošinājums vai ciešs presings?

Ļubaša iznāca no ieejas, atmeta galvu un, ieraudzījusi mani pie loga, pamāja ar roku. Pamāju pretī. Ļubaša parāva uz augšu kažoka piedurkni, atsedzot plaukstas locītavu, un ar pirkstu uzsita pa pulksteņa ciparnīcu, atgādinot, ka esam vienojušies pēc darba satikties. Pamāju, ka esmu sapratis, atkal pamāju ar roku, un Ļubaša aizsteidzās no pagalma uz tramvaja pieturu.

Kādu brīdi stāvēju pie loga, drūmi skatīdamies uz apsnigušo taksometru, bet neviens no tā ārā nekāpa. Tad atgriezos pie galda lai pabeigtu olu un dārzeņu sacepumu.