Mēs atnācām ar mieru…

- Piecpadsmit gadi... Vēzis... - Aļona slepus uzmeta man skatienu un uzreiz novērsās. - Viņam pirms četriem gadiem nomira sieva, tagad dēls. Iedzimtība…

Es mēmi pamāju.

- Es nu iešu, citādi mani ohlamoni laboratoriju apgāzīs, - sacīja Aļona, bet nekustējās no vietas.

Atkal pamāju.

- Klausies... - Viņa pieskārās manai piedurknei. – Saprotu, ka nevietā, bet... Mums šogad izlaiduma divdesmit gadu gadadiena. Svinam maija beigās, Ķīmiķu dienā. Tu atnāc, vai kā?

- Es taču ar jums kopā nebeidzu... - es vienaldzīgi teicu.

- Bet tu tomēr atnāc. Kopā mācījāmies.

- Pacentīšos, - izvairīgi apsolīju, lai neaizvainotu savu bijušo kursabiedri.

- Neaizmirsti mūs. - Aļona atvēra durvis. - Uz redzi.

- Uz redzi…

Palicis viens, smagi nopūtos un salīgi padrebināju plecus. Kas būtu domājis, ka Andrejam kas tāds gadījies? Mēs ar Mironu bijām pārliecināti, ka viņam sieva ir īsta megera, tāpēc viņš neko nestāsta par ģimeni. Bet izrādās ... Tagad skaidrs, kāpēc viņam vienalga, kas pasūta stikla acis un maksā par darbu. Viņa stāvoklī var pārdot savu dvēseli velnam.

Krēsloja. No betona nojumes lāstekām virs lieveņa pilēja kūstošs ūdens, debesis atkal aizvilka mākoņi, bija mitri, auksti un pretīgi, gluži kā manā dvēselē. Kas te īsti notiek? Kā tik kāds saskaras ar objektu, tā viņam uzkrīt septiņas nelaimes...

Starp augstskolas korpusiem nebija neviena, logos sāka iedegties gaismas, pagalmu pamazām aizmigloja slapja migla. Šādos laikapstākļos tikai pakārties.

Nokāpu no lieveņa, devos uz stikla pūšanas darbnīcu un, neņemot vērā iespēju, ka mani kāds varētu redzēt pa logiem, ātri izgāju cauri durvīm, pat neuztraucoties, ka varu atsisties ar pieri. Šķiet, ka esmu kaut ko iemācījies.

Taču ne visu, jo stikla pūšanas darbnīcas vietā nokļuvu slimnīcas gaitenī. Un vairs nebiju pārsteigts. Izrādās, ka mana pārvietošanās telpā ir atkarīga ne tikai no objekta, bet arī no tā, par ko domāju. Bet manas domas bija par Andreju.

Ar pelēku nedzīvu seju un tukšu skatienu viņš sēdēja uz dīvāna pie palātas ieejas, sastrādātās rokas ar apdegumu pēdām nedzīvi gulēja uz ceļiem. Pa gaiteni staigāja medmāsas un mūķenes, bet Andrejs neko neredzēja.

"No kurienes te tās mūķenes?" – Biju pārsteigts, bet tad, pamanot priesteri, sapratu, ka esmu nokļuvis Svjatogorskas klostera hospitālī, kur turēja bezcerīgi slimos. Pirmais impulss bija klusi apgriezties un doties prom, bet tad man palika kauns. Kas gan ar mums notiek - kā kādam gadās kas priecīgs, tā visi ir klāt kā saukti, gatavi svinēt, bet kā bēda - nav neviena?

Piegāju pie Andreja, apsēdos uz dīvāna, paspiedu viņam roku. Man trūka vārdu.

Andrejs paskatījās manī ar izdzisušu skatienu.

- Paldies.

Balss skanēja dobji un nedzīvi.

- Varu tev kaut kā palīdzēt? - piesardzīgi jautāju.

- Vairs jau nekā, - Andrejs atbildēja tikpat nedzīvi. - Atlikusi diena vai divas... - viņa balss apklusa.

Garām cienīgi gāja priesteris, paskatījās uz mums, apstājās, tad pagriezās un pienāca.

- Esi stiprs, mans dēls, - viņš klusi teica un uzlika roku uz Andreja pleca.

- Es neticu Dievam, - Andrejs teica vienaldzīgā balsī un pieklājīgi noņēma priestera roku no pleca.

- Dievs tev sūta pārbaudījumu...

- Dievs? - Andrejs vienmērīgā balsī pajautāja. - Man? Kāds tad ar to sakars manam dēlam? Kāpēc būtu jācieš viņa nevainīgajai dvēselei? Kur ir Dieva žēsirdība un taisnīgums?

- Tas ir pārbaudījums mums visiem, - priesteris sevi palaboja.

- Pārbaudījums? - Andrejs turpināja bezkrāsainā balsī. – Kas tas par pārbaudījumu, kad mana sieva mira tādās mokās, kuras nevarētu nosaukt citādi kā par spīdzināšanu? Ja Dievs atņem cilvēka dzīvību ar elles mokām, tad cik viņš ir žēlsirdīgs? Bet, ja tās ir velna intrigas, tad cik visvarens Dievs ir, ja viņš to pieļauj? Bet, ja Dieva pārbaudījums un velna spīdzināšana ir viens un tas pats, tad Dievs un velns ir viena persona. Un tas ir līdzvērtīgi tam, ka vispār nav ne Dieva, ne velna.

Priesteris pakratīja galvu.

- Tu esi nobēdājies, mans dēls, un tavas lūpas nezina, ko tās runā. Lai Dievs piedod tev!

Viņš pārkrustīja Andreju ar krusta zīmi un devās savu ceļu.

Andrejs pagriezās pret mani un jautāja:

- Izdari man pakalpojumu... - Viņa balss joprojām bija mierīga un bezkaislīga, it kā viņš nebūtu tikko diskutējis ar priesteri. - Es šeit esmu parādā ārstiem par pretsāpju zālēm... - Viņš izņēma lielu atslēgu un pasniedza to man. - Aizej uz darbnīcu, varbūt tur parādījušies dolāri, atnes tos.

Andrejs ar apmaldījušos skatienu paskatījās gar koridoru.

- Kas tagad ir - diena, nakts?

- Vakars.

– Tikai neaizmirsti aiziet uz būdiņu aiz stikla pūtēju darbnīcas un brīdināt Jegoriču, ka esi no manis. Pretējā gadījumā viņš var uzrīdīt suni. Viņa suns ir nikns...

Paņēmu atslēgu un pēkšņi sapratu, ko varu izdarīt Andreja labā. Drudžaini parakņājos pa kabatām, izvilku visus dolārus un ieliku viņam klēpī.

- Ņem.

Andrejs paskatījās uz naudu ar vienaldzīgu skatienu.

- Pat nezinu, kad varēšu atmaksāt parādu.

- par ko tu mani uzskati? - pašūpoju galvu. – Atradis, par ko domāt.

- Eh, būtu agrāk... - viņš smagi nopūtās.