Mēs atnācām ar mieru…

Piecēlos no galda, negribīgi ejot pie telefona pa ceļam nolēmu, - ja jau no viņa neatkratīties, lai vismaz atnes pudeli konjaka. Pat no bezcerīgas situācijas ir jāizdabū mazs prieks.

- Jā? - es teicu, paceļot klausuli.

- Oksana pie tevis?!! - Man ausī iebļāva dusmīga sievietes balss.

Saraujoties no akustiskā trieciena, neviļus attālināju klausuli no auss.

- Lju ... Ļubaša? - es nedroši pārjautāju, jo balss bija tik atšķirīga.

- Iedod viņai klausuli! - Ļubaša uzkliedza falsetā, un tikai tagad es atpazinu viņas balsi. Es nekad agrāk nebiju dzirdējis viņas histēriju.

- Bet... Viņas te nav...

- Dod viņai klausuli!!!

- No kurienes tu rāvi... - es pavilcinājos. - No kurienes tu rāvi, ka viņa ir pie manis?

- Kur citur vēl viņa var būt?! Iedod viņai klausuli!!!

- Klausies, Ļubaša, - es centos runāt lēni un pārliecinoši, - ja Oksana atnāktu pie manis, es viņu būtu izlicis aiz durvīm. Saprati? - Tad līdz apziņai beidzot nonāca, ko Ļubaša man jautā. Kakls uzreiz aizžnaudzās, sirds kaut kur nogrima. - Kas noticis?

- Tu nemelo? .. - nesapratnē jautāja Ļubaša.

- Nē! – Tagad jau es pārgāju uz kliedzienu. - vai vari skaidri paskaidrot, kas noticis?!!

- Viņa... - Ļubaša sāka šņukstēt un stostīties. - Viņa nenakšņoja mājās… es visu nakti neatradu sev vietu… neatradu sev vietu… No rīta… es tev zvanu no rīta… Bet tevis naa-av…

- Viņas draudzenēm pazvanīji?

- J-jā ... Un uz slimnīcu arī... Un uz miliciju ... miliciju ... Pat uz morgu ...

- Es tūlīt aizbraukšu! - izgrūdu.

- Kāpēc tu te brauksi?! - Ļubaša pēkšņi saniknojās. - Tevis vien te man pietrūka! Tūlīt iešu uz miliciju iesniegt iesniegumu!

- Bet kādam ir jāpaliek mājās pie telefona, - mēģināju paskaidrot. - Ja viņu tomēr atradīs, piezvanīs?

Ļubaša, nenoklausoties līdz galam, nolika klausuli.

Es izmisīgi griezu viņas numuru, tas bija aizņemts. Uzgriezu vēlreiz – atkal īsi pīkstieni. Noteikti slikti nolikusi klausuli. Pagaidīju pāris minūtes un piezvanīju vēlreiz. Šoreiz pīkstieni bija gari, bet neviens neatbildēja. Viņa bija aizgājusi. Acīmredzot aizejot, viņa ieraudzīja klausuli ne savā vietā un iztaisnoja to.

Atstājis telefonu mierā, noguris apsēdos krēslā. Tādi lūk pīrāgi... Nez kāpēc atmiņā pavīdēja: bērni uz upes spēlē hokeju, tumšs ledus pleķis un vecis uz soliņa, apsēsts ar slīkoņu glābšanu. Tagad, uz ko ne spļausi, katram savs bziks. Šis večuks vēl nekas, ir vēl sliktāki bziki ... Nē, Oksana nevarēja iet uz upi. Ko viņai tur darīt - pat slidu nav... Man kļuva auksti, atceroties, kādi vēl tur mēdz būt bziki un par ko mani aizdomās turēja Ļubaša. Un no kurienes nāk kas tāds?! Manā jaunībā mēs vārdu "pedofilija" pat nezinājām!

Pēkšņi no gaiteņa atskanēja bravūrīga pīkstēšana. Pēc neliela pārtraukuma melodija atkārtojās.

Kas vēl tur notiek? Piecēlies no krēsla, ieskatījos gaitenī, gaidot ieraudzīt tur kaut ko līdzīgu runājošai aukstai gaļai, bet tur nebija neviena. pīkstēšana noskanēja trešo reizi, izrādās, no manas jaunās jakas kabatas.

Es uzmanīgi pataustīju jaku, iebāzu roku vienā kabatā, otrajā un uzgāju kaut kādu plastmasas priekšmetu, kas pēc formas atgādināja nomazgātu ziepju palieku. Tas uzpīkstēja ceturto reizi, es sakodu zobus, paķēru to un izvilku no kabatas. Kad ieraudzīju, kas tas ir, mani sagrābaa dusmas. Mobilais tālrunis, ko Ivanovs iedeva saziņai.

Pirmā vēlme bija "ziepju gabalu" no visa spēka ietriekt sienā, lai tas izšķīst uz visām pusēm ar plastmasas lauskām, taču laicīgi apdomājos. Lai gan pēc maniem piedzīvojumiem kas tāds vairs nepārsteidza.

Ieslēdzu telefonu, pacēlu to pie auss un nomurmināju:

- Klausos.

- Labdien, Denis Pavlovič, - sacīja Ivanovs.

- Kam laba, bet kam nē. Šodien jau sveicinājāmies.

– Kāpēc tik pesimistiski? Vai pusdienas jums atnesa?

- Jā.

- Drīkst, es pievienošos? Ar pudeli laba konjaka?

Šķita, viņš uzminējis manas domas, bet biju pārliecināts, ka viss jau iepriekš izplānots. Pusdienas ar konjaku, sarunas ... Sūda psihologi!

- Iebilstu.

- Kāp ... hm ... - Ivanovs pavilcinājās un piesardzīgi pajautāja: - Vai jums kaut kas slikts noticis?

- Jā! Pazudusi Oksana!

- Oksana? Un kas viņa ir?

– Nepūderējiet man smadzenes! - Eksplodēju. - Rūpīgi izpētījāt manu dzīvi un nezināt, kas ir Oksana?! – Man iešāvās prātā mežonīga doma, un kļuva auksti. - Viņa...  ir pie jums? Turat viņu par ķīlnieci?!

- Kādi vēl ķīlnieki? – Ivanovs sašuta. – Tādas metodes nepraktizējam!

- Tā nu es jums noticēju! Bet kā tad ar solījumu iespundēt mani trako mājā? Tas pie kādām metodēm pieder?

- Pagaidiet, pagaidiet ... Oksana ir meita, šai ... jūsu ... ēē ... Ļubovai Petrovnai Astahovai?

- Tieši šai ... Ļubovai Petrovnai! Atcerējāties? – Nevarēju atturēties no sarkasma.

Bet Ivanovs nepievērsa uzmanību dzēlienam.

- Kā viņa pazuda?

- Nezinu. Neatnāca mājās pārnakšņot.

– Milicijā bijāt?

Es iedomājos, kas būs jāuzklausa Ļubašai milicijā. "Saprotiet, mammīt, meitenes tagad agri pieaug, tā ir hormonu lieta..." Kļuva pretīgi un nelabi.

- Jā, - noburkšķēju. – Arī uz slimnīcu, arī uz morgu.