Mēs atnācām ar mieru…

- Pārbaudīšu pa saviem kanāliem un atzvanīšu, - apsolīja Ivanovs. – Bet jums... iesaku vērsties pēc palīdzības pie objekta. Ticiet man, rezultāts būs jau pēc pusstundas.

Viņš atslēdzās, un es nepaspēju pateikt, ka ar objektu viss beidzies. Un arī labāk, ka nepaspēju. Glupja atklātība ne pie kā laba nenoved.

Paslēpis mobilo telefonu kabatā, iegāju virtuvē. Soļanka jau bija auksta, un ēstgriba arī bija pazudusi. Kaut kas jādara, bet kas? Skriet pa galvu pakaklu uz miliciju aiz Ļubašas? Viņai taisnība — muļķīgi. Sēdēt pie telefona un zvanīt uz visām slimnīcām un atrās palīdzības numuriem? Ivanovs to izdarīs labāk... Bet viņš tomēr deva saprātīgu padomu - sazināties ar objektu. Bet kā to izdarīt? Jādomā, jādomā...

Es apsēdos pie galda, mehāniski ar karoti maisīju soļanku un sāku atsaukt atmiņā visas ar Buratino saistītās epizodes. Jābūt kaut kādam pavedienam, jābūt! Galvā valdīja juceklis, domas sajaucās kaut kā līdzīgi soļankai, tikai, atšķirībā no tās, kas stāv man priekšā uz galda, ļoti nesagremojamai. "Hi-hi, ha-ha, he-he ..." Epizodes ar Buratino netīšām jaucās ar epizodēm par Oksanu. Šeit Buratino, pīkstēdams, skaļi smejas, bet Oksana pie spoguļa pielaiko mammas sudraba kulonu ar tirkīziem... "Kāpostgalva!" - viņi abi saka, un izrādās it kā unisonā. Šeit Buratino no auklas sasien tādu kā cilvēka figūru, bet uz Oksanas galda atrodas no veļas auklas sietais lācēns... Stop! Biju apdullumā, un pār manu muguru pārskrēja zosāda. Tā vienkārši nevar būt, tā nedrīkst... Tas nav cilvēcīgi... Kā tad, objekts jau nu jautās, cilvēcīgi vai nē! Kas viņš pats ir?

Attēls, kas parādījās manā atmiņā, bija tik skaidrs un spilgts, it kā mūsu dialogs atkal notiktu patiesībā.

- ... Bet meitenei, kas bija seit, es patiku, - teica Buratino.

- Ko?! - Man aizžņaudza kaklu. - Oksana tevi redzēja?!

- Jā. Kas tur slikts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

- Es taču tevi ... Neuzdrošinies atkal rādīties viņai acīs!

- Kāpec tad tā? Es viņai patīku un viņa man arī. Hi-hi, ha-ha, he-he! ..

Novaidējos, pakratīju galvu, aizdzenot atmiņas prom. Tad, lūk ko nosaucu par nelieti, kurš uzņēmies objektam taisīt lelles... Tomēr atbrīvoties no atmiņām bija tikpat neefektīvi kā augļotājam nedomāt par balto pērtiķi. Tas ir, nekā. Tās  ākstījās, mani izsmēja; viņu acis - dzīvās Oksanas un stiklainās Buratino - bija ironijas pilnas... Paradoksāli, bet tieši šajā brīdī sapratu, kur varētu satikt objektu. Norāde bija spokaina, trausla, gandrīz nereāla, bet paldies par to pašu.

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Kas vajadzīgs objektam mūsu pasaulē, bez kā tas nevar iztikt? Ķermeņi. Sākumā viņš izmantoja līķus, pēc tam - koka lelles, tagad - no auklas sasietas lelles. Bet visi šie ķermeņi viņam ir bezjēdzīgi bez stikla acīm, ko izpūš Osokins. Tas nozīmē, ka vienīgā vieta, kur objektu var satikt, ir stikla pūšanas cehs, jo tieši no turienes objekts ik pa laikam saņem gatavos izstrādājumus.

Visu ceļu līdz universitātes pilsētiņai es prātoju par jautājumu, ko stāstīt Osokinam un ko nē.Saistībā ar Mironu, man tādu jautājumu nebūtu, bet šeit ... ar Mironu un Andreju iepazinos parkā pirms trim gadiem, kad pirmo reizi aiznesu pārdošanai savas lelles. Kaut kā uzreiz atradām kopīgu valodu, bet, ja ar Mironu uzticamas attiecības izveidojās uzreiz, tad Andrejs vienmēr turējās nedaudz atsevišķi. Mēs tikāmiesne reizi vien vai nu manā, vai Mirona dzīvoklī, bet nekad ne pie Andreja. Visas sarunas par savu ģimeni, viņš apturēja jau uzreiz, un es par viņu nezināju praktiski neko. Ar viņu vienmēr varēja parunāt par mākslu, stikla pūšanu un citām abstraktām tēmām, taču, tiklīdz saruna pārgāja uz personībām, viņš noslēdzās, sarauca pieri un, aizbildinoties ar dažādiem ieganstiem, sāka gatavoties mājup.

Kad piegāju pie stikla pūšanas darbnīcas, jautājums par to, kā sarunāties ar Osokinu, zaudēja savu aktualitāti. Uz durvīm karājās liela šķūņa atslēga. To nu es nebiju gaidījis, to nu negaidīju. Apjucis pieskāros atslēgai, paraustīju to. Un ko tagad lai daru?

Lēmums nāca pats no sevis: vai gan aizslēgtas durvis var būt šķērslis cilvēkam, kurš prot tikt cauri jebkuriem šķēršļiem? Un tas, ka Osokina tur nav, ir jo labāk.

Zaglīgi paskatījos apkārt un sapratu, ka savas neparastās spējas tagad labāk neizmantot. Pie Ķīmijas fakultātes mācību korpusa aizmugures ieejas lieveņa stāvēja trīs studentes baltos halātos. Pat ar vienu pietika, lai atceltu lēmumu – man jau pietika ar vienu pusnoģībušu veceni kāpnēs pie Mirona dzīvokļa. Meitenes smēķēja, kaut ko jautri čivināja, šaudīja acis uz visām pusēm. Pazīstama bilde - pats, būdams students, laboratorijas darbu laikā skrēju uz ielas uzpīpēt. Tikai tad universitāti sauca par politehnisko institūtu, un ķīmiski tehnoloģiskajai fakultātei nebija savas ēkas. Tāpat kā nebija atsevišķas ēkas stikla pūšanas darbnīcai - tā atradās niecīgā puspagraba telpā.

Nu, ja transcendentālās lietas jāatliek, būs jārīkojas ar triviālām metodēm – jāmeklē Osokinu caur dekanātu. Visticamāk, Andrejs ir kaut kur korpusa ēkā.

Es devos pie studentēm.

- Sveikas meitenes!

- Sveiki ...