Mēs atnācām ar mieru…

- Tradīcija svaiga, bet tai grūti noticēt, - es nepiekritu. – Var ticēt, ka “Horizonta” centrālais kantoris atrodas mūsu pilsētā, bet noticēt, ka tieši šeit, kā pēc pasūtījuma, ar tevi nāks kontaktā objekts... Tās jau ir pasakas. Sekas nekad nav pirms cēloņa.

- Pareizi spried, - piekrita Seva. - Tika nepareizi norādīji iemeslu. Ne jau objekts nāca kontaktā ar mums, bet mēs ar viņu.

Teikt, ka viņš mani sakāva, nebūs pareizi. Problēma uzreiz tika apgriezta kājām gaisā. Vai otrādi? Es jau vairs neko nesapratu.

- Tu gribi teikt…

- Tieši tā.

Dažas sekundes nosēdēju apstulbis un neko neredzot blenzu vējstiklā. Izrādās, ka nebiju kļūdījies par lēcveida briljantiem glāzē - tās, tā teikt, bija pirmās testa acis priekš objekta... Kā gan citādi lai izskaidro to, ka "staigājošie līķi" varēja redzēt?

- Un tad viņi jūs pameta... - es nomurmināju. Galvā skanēja bērnišķīgs izteiciens: "Gan no vecmāmiņas aizgāja, gan no vectētiņa aizgāja ..." Rausītis, stulbā malkas pagale!

- Atbraucām, - Seva teica, izslēdzot motoru un pagriezās pret mani. - Palīdzēt ienest mantas?

Iekodu mēlē. Mašīna stāvēja pagalmā pie manas kāpņu telpas. Laicīgi attapos. Nav zināms, kā uzvedīsies "Horizontā", kad uzzinās, ka objekts pārtraucis kontaktu. Nonākt trako mājā nebija vēlmes, es gribēju tomēr padzīvot brīvībā un savā prātā.

- Tad palīdzēt? - atkārtoja Seva, skatoties man acīs.

- Ja nu tu uzstāj... - es vilcinādamies piekritu, izkāpdams no mašīnas.

Viņš paņēma kasti ar lellēm, es paņēmu saliekamo galdu, un mēs iegājām kāpņu telpā. Seva ātri uzskrēja pa kāpnēm, kamēr es gāju lēnām, nesteidzīgi. Milzīgs nogurums, un ne tik daudz fizisks, cik morāls.

- Paldies, tālāk es pats, - pateicos Sevam, kurs gaidīja mani kāpņu pagriezienā.

- Kā būtu ar tēju? No sala? - Seva pajautāja.

Nosalis viņš gan neizskatījās, bet nez kāpēc ļoti gribēja iekļūt manā dzīvoklī.

Es noraidoši pakratīju galvu un sarkastiski piezīmēju:

- Piedod, Seva, bet man ir normāla seksuālā orientācija.

- Man arī, - viņš pasmīnēja. - Mums būtu jāparunā.

- Citreiz, - kategoriski atcirtu. – Par darbu – tikai darbā.

- Velti, - Seva pašūpoja galvu, bet neuzstāja un devās pa kāpnēm lejā. - Tiksimies vēlāk!

- Netaisos nekur aizbraukt, - sev zem deguna nomurmināju, bet viņš sadzirdēja.

- Es domāju tikties, nevis vilcienu, - kāpjot lejā pa kāpnēm, Seva korekti izmeta pār plecu. Viņa miers bija nepārspējams.

"Man labāk patīk tikties ar sievietēm", -  gribēju atcirst, bet savaldījos. Kāpēc atkārtoties  par savu seksuālo orientāciju, un piedevām jutu, ka mani sāk aizraut šī tukšā pļāpāšana. Un ar ko? Kaut manas acis nebūtu redzējušas nevienu no "Horizonta" aģentiem!

Dzeltena seja laipni uzsmaidīja no sienas, es aizkaitināti izmēdīju, saviebu tai zvērīgu sejas izteiksmi un atvēru durvis. Arī ar viņu runāt negribēju kategoriski.

Atstāju saliekamo galdiņu gaitenī, izģērbos un kasti ar lellēm aiznesu uz lodžiju. Noliku stūrī, kur tā arī stāvēja pirms diviem gadiem, līdz sāku īrēt no Mihaliča nelielo būceni un pārlaidu darbnīcai pieksīgu skatienu. Ja zem darbagalda nebūtu retu koku malkas klēpja, varētu padomāt, ka pēdējās dienās ar mani nekas nav noticis.

Atvēru darbagalda atvilktni. Sērkociņu kastītes ar stiklveida acīm kā pazuda, tā arī vairs neparādījās. Darbs beidzies ... Dīvaini, bet es nejutu atvieglojumu, gluži pretēji, kaut ko līdzīgu rūgtumam, kas piepildīja manu dvēseli. Saskarsme ar neparasto atstāja savas pēdas, un bija žēl šķirties no uztraucošās noslēpumainības sajūtas. slāpes pēc piedzīvojumiem ir jebkurā cilvēkā, un dzīve bez tiem izskatās tukša un bezjēdzīga.

Iznācis no lodžijas, bezmērķīgi staigāju pa istabu, piegāju pie sienas, pastāvēju pie tās, atceroties, kā Buratino pazuda betonā, kā caur sienu izmetu “Horizonta” sasietos aģentus. Ar pirkstiem maigi pieskārās sienai, noglāstīja to ar plaukstu. Auksta, raupja... Pēkšņi roka viegli iekļuva sienā. Oho! Objekts spēju staigāt cauri sienām man neatņēma. Uzdāvināja vai vienkārši aizmirsa paņemt atpakaļ?

Uz mirkli atgriezās saldā saskarsmes ar noslēpumu sajūta, liekot asinīm ritēt straujāk, bet tad izgaisa. Spēja staigāt cauri sienām ir tikai pavadošā sastāvdaļa, nevis pats noslēpums ...

- vajadzētu paēst, - nodomāju. – Visu dienu kājās... Bet Ivanovs šoreiz ar pusdienām noskopojās.

Iegāju virtuvē, paskatījos uz ledusskapi, atcerējos, kas tajā atrodas, un ēstgriba pazuda. Var būt aiziet uz teātra kafejnīcu? Vai, kā nesen biju iecerējis, uz Centrālo restorānu? Nē, paldies, vienreiz jau tur biju, pietiks man ar tādiem sālījumiem.

Atskanēja durvju zvans un es nolamājos. Seva atgriezies. Neatlaidīgi tie aģenti "Horizontā" mierā neliksies. Ar stingru soli izgāju gaitenī, atvēru ārdurvis.

- Ko vēl vajag... - aizkaitināti iesāku un apklusu.

Uz sliekšņa stāvēja zēns tirdzniecības izsūtāmā formā ar lielu kasti rokās.

- Labdien! - zēns starojoši uzsmaidīja.

Klusēdams skatījos uz viņu.

- Deniss Pavlovičs Jegoršins?

- Jā... - es domīgi novilku, nikni uzlūkodams izsūtāmo. Situācija atkārtojās – tieši tādā pašā veidā manā dzīvoklī ielauzās Ivanovs policista formā. - No kurienes tad tas?