Mēs atnācām ar mieru…

Atspiedos ar roku uz smiltīm un paskatījos apkārt. Teikt, ka negribu iet mājās, man mēle negriezās. Jauka pasaule, bet ko te darīt vienam pašam? Pat ja kaut kur aiz kalniem ir mazā baltā mājiņa.

– Vai šī šūna ir savienota ar Zemi? - pamāju uz teleportācijas līniju.

– Kas tev par daļu? Tu ieiesi nevis šūnā, bet tā sienā, un tālākais vairs nav tava darīšana. Vēlies atgriezties savā dzīvoklī? Tad dodies uz to!

Kaut kas auksts un slidens pieskārās plaukstai, ar kuru es balstījos smiltīs. Paskatījos un ieraudzīju ustjupendu izteiksmīgi piemiedzošu man ar milzīgu aci. Vēl vairāki ustjupendi pamazām rāpās ārā no ūdens mūsu virzienā.

akurāti paņēmis ustjupendu, pagrozīju acu priekšā. Izskatījās pēc medūzas, lai gan, pretēji gaidītajam, bija blīvs un elastīgs, un, nokļuvis rokā, sāka aktīvi mirkšķināt un prasīgi pīkstēt. Pasmīnēju, saspiedu viņu un iemetu jūrā.

- Velti, gan tu viņu tā, - objekts nosodīja.

- Kāpēc tad tā? - paraustīju plecus. - Viņam patīk…

Līdz ausīm atplūda pieaugoša pīkstoša čala, it kā par laupījumu kautos kaiju bars. Vilnis, kas izskrēja krastā, neatkāpās, bet turpināja virzīties pa smiltīm. Bet tas nebija ūdens, bet gan ustjupendu bars.

- Bēdz, - objekts sarkastiski ieteica, - un ātrāk. Hi-hi, ha-ha, he-he!

Pāris sekundes neizpratnē skatījos uz neizbēgamo ustjupendu vilni, kas kā mazs cunami vēlās krastā, un tikai tad sapratu situācijas šausmas. Miljardiem ustjupendu sagribēja ar mani paspēlēties!

Pielēcu kājās un kā apsvilis metos uz teleportācijas līniju. Un, kad izmisīgā lēcienā ieniru cauri membrānai, aiz muguras saklausīju objekta homēriskos smieklus. Tas, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk, bet priekšpēdējam ļoti aizvainojoši.

Divtik aizvainojoši, jo solītā dzīvokļa vietā iekritu sausā, ērkšķainā krūmā, turklāt pašā viducī. Spilgto saules gaismu nomainīja pelēka krēsla, un ciešais zaru mudžeklis acu priekšā, traucēja saprast, kur atrodos.

Pamēģināju iztaisnoties un sāpīgi atsitu galvu pret zemajiem, pakāpienveida griestiem. jautrs stāsts... Aizmirsu, ka objekts rekomendēja ieiet teleportācijas šūnas sienā, nevis membrānā, tāpēc arī nokļuvu nezin kur. Kārtējo reizi. Iespējams, uz kādas no Galaktiskās savienības planētām. Paldies, ka elpot šeit var. Un paldies Buratino, ka viņš man atstājis nakts redzamību.

Mazā telpa bija piebāzta ar nūjām un zariem, zem kājām grabēja sarūsējuši dzelzs gabali. Bija auksti un smirdēja pēc putekļiem. Paliecis prom no sejas zarus, ar grūtībām apgriezos un ieraudzīju, kā no plaisas dēļu starpsienā, kas atgādināja durvis, bet bez roktura, ielaužas tievs gaismas stars. Piespiedies pie starpsienas, ieskatījos spraugā, bet neko neredzēju, jo spraugu no ārpuses aizsedza dēļi.

Cerībā, ka starpsiena tomēr ir durvis, es uzspiedu uz tām, bet tās nepadevās. Tad es uzsitu vienu, divas reizes ar dūri. Tāds pats efekts. Gribēju spert ar kāju, bet uz grīdas traucēja kaut kāds noslēpumains kubs. Nebija kur to pārvietot, un no izmisuma turpināju ar dūrēm dauzīt pa starpsienu. Neuzdrošinājos padot balsi - kaut kā neērti citplanētiešu priekšā. Ko viņi nodomās par zemes iedzīvotājiem?

Pēc apmēram piecām minūtēm sadzirdēju tuvojošos soļu troksni un pārtraucu klauvēt. Atskanēja dīvainas skaņas – it kā soļotu trīskājains radījums, un tā trešā kāja būtu no dzelzs. Tup-tup, grjuk. Tup-tup, grjuk..

Sastingu. Lūk, patiesības brīdis – divu dažādu civilizāciju pārstāvju tikšanās!

Soļi apstājās netālu no starpsienas, noskrapstēja kaut kas metālisks, starpsiena pavērās vaļā, un acīs iecirtās spilgta gaisma, kas apgrūtināja citplanētieša saskatīšanu.

-Tu?! - man jautāja dobja balss. - Kāpēc tu esi šeit ieslēdzies?

Manā priekšā, vates pufaikā un ausainē stāvēja sētnieks Mihaličs. Tāds lūk pirmatklājējs no manām iedomām, tikai  Krievijas karoga kāta vietā, rokās turēja lauzni.

Apmulsis spēru soli uz priekšu, beidzot iztaisnojos un šokēts paskatījos apkārt. Mana ieslodzījuma vieta bija kambarītis zem kāpnēm, ērkšķainais krūms - slotas un noslēpumainais kubs - mana kaste ar lellēm.

- Tu te gadījumā nepiedirsi? - Mihaličs vēlreiz pārjautāja.

- Ko jūs, Mihalič, patiešām... - es samulsu. - Esmu tomēr inteliģents cilvēks ...

- Pazīstu jūs, inteliģentus, - sētnieks neapmierināti norūca. - Jūs jau arī esat tie lielākie dirsēji.

Atjēdzos un sāku no drēbēm tīrīt putekļus.

- Kā var, Mihalič? Pats jau arī esat bijušais skolotājs un inteliģents ...

- Tāpēc man ir tiesības tā teikt, - noņurdēja Mihaličs. Viņš ieskatījās būcenī, rūpīgi to apskatīja, tad ielika iekšā lauzni un aizslēdza durvis.

Pavadīju, lauzni ar skatienu. "Trešā kāja" -  vajag tak ko tādu izdomāt!

- Bet ko tad tu šeit darīji ieslēgts? - Sētnieks vēlreiz jautāja.

- Pazaudēju atslēgu, - nepadomājis izmetu.

Sētnieka kuplās uzacis uzlidoja līdz ausainei, viņš nolieca galvu un paskatījās uz mani no uzacu apakšas.

– Bet kā tad tu tiki iekšā? - Viņš jautāja.

Šķiet, nosarku. Stulbāku attaisnojumu laikam nevarēju izdomāt! Un tad, skatoties uz Mihaliča bārdu, es vairāk neapzināti izgrūdu:

- Sveicieni no jūsu brāļa Aleksandra Mihailoviča!