Mēs atnācām ar mieru…

Tā bija sala no mana sapņa. Vēja laizīts smilšains krasts, nolaideni zaļi pakalni, divas oranžas saules debesīs, neparasti tuvs horizonts. Nebija tikai mazās baltās kotedžas - tās vietā vienā kalna nogāzē ar varavīksnes nokrāsām mirguļoja teleportācijas diapazona šūna. Šeit bija silti, kādi divdesmit grādi, ne mazāk, un es atpogāju jaku. Kūrorts un tikai.

ar šalkoņu krastā vēlās nelieli viļņi, un paisumā ar pīkstoņu kūleņus meta ustjupendi. Miljoniem ustjupendu. Lūk kur viņi varēja uzlādēties ar enerģiju ... Ja tā ir viņu dzimtene, un ūdens stihija ir dabiska vide, tad ir saprotams, kāpēc ustjupendi ir līdzīgi medūzām. Pīkstēšana bija asa, neapmierināta, bet tagad sapratu, ka kļūdījos savā vērtējumā. Tāpat kā tad, kad uzkāpu uz ustjupenda viesnīcas vestibilā, tā arī tagad netīkamā pīkstēšana nozīmēja galēju baudu. Cilvēka uztveres stereotips. Tāpat, kā Eiropas cilvēkam nepierasti dzirdēt, kā savā starpā sarunājas japāņi. Aizsmakusi, aprauta runa, līdzīga strīdam, patiesībā ir mierīga saruna, bet neapmierinātība tiek pausta augstās, spiedzīgās balsīs, kuras izdzirdot, eiropietim gribas pasmieties. Viduslaikos, šie smiekli dārgi maksāja, kad eiropieši pirmo reizi veda sarunas ar japāņiem.

Pieķēru sevi pie domas, ka pretēji Ivanova norādījumiem cenšos spriest par svešu psiholoģiju, un nolamājos. Bija arī brīdinājums nedomāt par "Horizontu". Labs norādījums. Hodža Nasredins, uzdodoties par dziednieku burvi, apsolīja neglītajam augļotājam padarīt viņu par skaistuli, ja viņš magijas seansa laikā nedomās par balto pērtiķi. Un, lai gan šis Buhāras iedzīvotājs nekad mūžā nebija redzējis balto pērtiķi, ārstēšanas rezultāts bija viegli paredzams.

Nedomāt par "Horizontu" ... Hmm... Kā par to nedomāt, kad acu priekšā kā "baltais pērtiķis" rēgojas teleportācijas izejas šūna?

Tuvais horizonts liecināja, ka planēta ir daudz mazāka par Zemi, taču nebija jūtams ne gaisa retinājums, ne mazāks gravitācijas spēks. Vai nu planētas blīvums bija lielāks par Zemes blīvumu, vai arī šeit darbojās mākslīgā gravitācija. Par to bija dzirdēts, precīzāk - lasīts. Kā arī par to, ka ir iespējams ienākt sapņos, projicējot apziņā reālas zonas attēlu, ko cilvēks savās acīs nav redzējis. Nav nekāds brīnums, kad pret tevi vēršas simtiem galaktisko civilizāciju kopiena. Viens gan nav skaidrs – vēršas "pret" vai "par"?

Diemžēl situācija, visticamāk, bija daudz sliktāka. Vai esmu “pret” vai “par” naglu, kuru iedzenu sienā? "Pret" vai "par" aunu, no kura gatavots šašliks? Vai šādas definīcijas maz ir piemērotas, ja gribas ēst? Atliek cerēt, ka mani izmanto kā naglu, nevis aunu...

Tikai tagad līdz manim beidzot nonāca sapratne, ka neesmu uz Zemes. Drausmīga, atklāti sakot, sajūta. Viena lieta ir, kad Ārmstrongs pēc daudzu gadu sagatavošanās pēc savas gribas, pirmais no cilvēkiem, spēra kāju uz Mēness, un pavisam cita lieta, kad parasts cilvēks no ielas, kurš nekad nav sapņojis par kaut ko tādu, nokļūst uz citas planētas. Un, lai gan es šeit jau pabiju sapnī, nebūt nesapņoju šeit nokļūt nomodā.

Spēru pirmo soli. Īsu, nepārliecinātu. Smiltis zem kājām čirkstēja gluži kā uz Zemes. Pūta viegls vējiņš, tas smaržoja pēc jūras, un viss apkārtnē bija kā uz Zemes, ja ne divas oranžās saules zenītā un neskaitāmas ustjupendu acis paisuma viļņos. pieri pārklāja sviedri, un sāka reibt galva. Lai nenokristu, steigšus apsēdos smiltīs un aizvēru acis, uznāca nelabums, un galvā līda absurdas domas. Pirmatklājējs... Nez kāpēc likās, ka man mugurā ir vatētā pufaika un galvā ausaine ar norautu ausi, bet rokās - Krievijas karoga kāts, lai apzīmētu Krievijas prioritāti svešajā zemē. . Kāds te sakars ausainei un vates pufaikai? Idiotiskas domas, bet nevarēju no tām atbrīvoties. Ja ieciklējos, tad nav vajadzīga nekāda psihotehnika. Traks palikšu  arī bez svešas palīdzības.

- Viegla migrofobijas stadija, - teica pazīstama balss. - Simptomi ļoti līdzinās jūras slimībai un diskomfortam aklimatizācijas laikā.

Pār manu pieri pārslīdēja kaut kas mīksts, pūkains, un uzreiz sliktā pašsajuta atkāpās, un pārstāja reibt galva. Ap dvēseli kļuva viegli un mierīgi, lūpas neviļus pastiepās smaidā, bet es nesteidzos atvērt acis. Nekad nebūtu domājis, ka Buratino balss spēs izraisīt manī pozitīvas emocijas.

- Kas ir migrofobija? - pajautāju.

- Bailes no ceļojuma Visumā. Izplatīta fobija starp īpatņiem, kuri dodas savā pirmajā ceļojumā. Vestibulārā aparāta, redzes, nervu sistēmas traucējumi, vispārējs savārgums un neadekvāta vides uztvere saistīta ar atmosfēras sastāva, temperatūras režīma, gravitācijas un magnētiskā lauka, spektrālā starojuma izmaiņām. Vari atvērt acis un piecelties, esmu simptomus mazinājis.

Atvēru acis, bet kājās necēlos, jo savā priekšā Buratino vietā ieraudzīju no violetas dzijas austu astoņkāji, kas jautri dejoja pa smiltīm.

- Bet... - neizpratnē paskatījos apkārt. - Kur tad Buratino?

- Es jau arī esmu Buratino. Kā tev patīk mana jaunā forma?