Mēs atnācām ar mieru…

Atcerējos spaini uz mola, komandantu Zatonski ar makšķeri un sapratu, kāpēc viņš sūdzējās par ustjupendu uzmācību.

- Sapratu, - pamāju. – Kas attiecas uz ustjupendiem, viss skaidrs. Bet kāds tam sakars ar manu misiju?

– Vistiešākais. Pēc Galaktiskās savienības ekspertu domām, Zemes civilizācija vēl nav gatava pilna mēroga kontaktam. Ja mēs tos uzsākam tagad, tad ir neizbēgamas sociālās kataklizmas, kas var novest civilizāciju līdz bojā ejai. Mūsu organizācija aicināta aizsargāt Zemes civilizāciju no jebkādas nesankcionētas saskarsmes, tāpēc operatīvajiem darbiniekiem situācija jāvērtē tikai no cilvēku psiholoģijas viedokļa. Iedomājieties, kādu psiholoģisku šoku piedzīvotu cilvēce, ja, piemēram, ustjupendi pārņrems Zemi un parādīsies mežos, laukos, upēs, okeānos, uz ceļiem, katrā mājā. Un tas neskatoties uz to, ka viņi neizrādīs nekādas agresīvas tieksmes.

Es iedomājos un biju šausmās. Pūlis ir neprognozējams, un tumsonības uzplūdi ar savu spēku pārspēs visus nesenos karus.

- Iedomājāties? - Ivanovs pamāja, lasot visu man sejā. - Varat ticēt man uz vārda: ustjupendi ir vienkāršākais un nekaitīgākais piemērs.

Es padomāju. Un nenoticēju. Ivanova pieminētā kaut kāda Galaktiskā savienība apdzīvotajā Visumā bija satriecoša, bet viņa profesijas cilvēki vārdus vējā nemet. Viņa vārdos slēpās kaut kāds zemteksts, bet kāds? Tas, ka apdzīvotajā Visumā ir saprātīgu citplanētiešu apvienība, no kuriemm visnekaitīgākā rase ir Ustjupendi? Vai no tā izriet, ka līdzās nekaitīgām rasēm ir arī agresīvas? Galva reiba, un tajā nekas neiederējās.

_ Bet mans objekts... - es lēnām iesāku, velkot vārdus, nezinot, ko teikt tālāk.

Tas nostrādāja.

- bet jūsu objekts ir indivīds, kas pieder civilizācijai, kas nav Galaktiskās savienības locekle, - Ivanovs pabeidza manā vārdā, - un, protams, nepakļaujas tās likumiem.

Stundu pēc stundas nekļūst vieglāk. Kontakts ar civilizāciju, kas neietilpst apvienoto citplanētiešu nāciju organizācijā un uz Zemes realizē kaut kādus savus mērķus, kas ir pretrunā ar starprasu attiecību likumiem Galaktiskajā savienībā. Un šī kontakta priekšgalā esmu  es - parasts leļļu meistars. Tētiņš Karlo.

- Ko viņiem te vajag? - pajautāju nosēdušā balsī.

Ivanovs paklusēja.

- Kāpēc viņi izvēlējās iebrukumam Zemi - vai tad maz citu planētu?

Ivanovs nopūtās un novērsās.

– Jūs to noteikti gribat zināt? - Viņš klusi jautāja.

- Jā,-  pateicu, bet godīgi sakot, nebiju pārliecināts.

- nedomāju, ka izcelsies lielas nepatikšanas, - viņš teica sānis, it kā prātodams. - Ievadījumu es jums jau vakar iedevu.. Nav nekāda iebrukuma.

- Tas ir, kā?!

- Tā. - Ivanovs paskatījās man tieši acīs. - Zeme viņiem ir tāda pati dzimtene un mājas, kā mums. Mēs dzīvojam vienā telpā, bet eksistences veidi ir tik dažādi, ka viens otru praktiski nepamanām. Un viņi bija pirmie, kas pievērsa uzmanību mums, nevis mēs viņiem, jo ​​mēs, spēruši kāju tehnogēnajā attīstības ceļā, iebrukām viņu eksistences sfērā. Elektromagnētiskie lauki gar elektropārvades līnijām, radioviļņi, kodolmagnētiskās rezonanses uzliesmojumi atomieroču izmēģinājumu laikā bojā un grauj viņu dzīves telpu aptuveni tādā pašā mērā kā mūsu biotopu grauj  zemestrīces, vulkānu izvirdumi, viesuļvētras. Tāpēc pareizāk būtu runāt nevis par viņu uzbrukumu mums, bet par mūsu uzbrukumu viņiem. Un tam, ka mūsu ielaušanās bijusi neapzināta, nav nekādas nozīmes.

Uzmanīgi ieskatījos Ivanovam acīs. Tagad sapratu, ko nozīmēja viņa vakardienas lekcija par mirāžām un par cilvēka smadzeņu starojuma identitāti un zemas temperatūras plazmas atmosfēras sabiezējumiem. Ja plazmoīdi ir saprātīgi, tad atdzīvināt koka lelles viņiem nav nekas sevišķs...

Ivanovs turpināja kaut ko skaidrot, bet es viņu nedzirdēju. Skatījos uz viņu un nedzirdēju. Galvā valdīja haoss, un tajā pašā laikā jutos pārsteidzoši mierīgs. Varbūt lēnām jūku prātā? Vai arī viņa vārdi ir mērķis mana garīgā stāvokļa neirolingvistiskajai programmēšanai?

Atmiņā pēkšņi atausa reiz "Teātra kafejnīcā" dzirdētais kuplets:

Ne mēs pirmie, ne mēs pēdējie,

kad pirmie mēmi un pēdējie mēmi...

Mani kaut kā aizkustināja mēmo pirmo-pēdējo slepenā nozīme, bet es tiešām negribēju par to domāt. Es gribēju klusumu, mieru ... un vientulību.

Paņēmu no dīvāna cepuri, uzliku to galvā un sāku no galda savākt naudu, sabāžot to pa kabatām.

Ivanovs apstājās teikuma vidū un uzmanīgi paskatījās uz mani. Tad izņēma no kabatas mobilo telefonu.

- Ņemiet. Ja jums mani ievajadzēsies, mans numurs ir kodēts zem trim trijniekiem.

Automātiski ieliku telefonu kabatā, piecēlos no krēsla un, neatvadoties, iegāju sienā.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Atkal mani aiznesa kaut kur, ne tur. Apkārtni pazinu uzreiz, taču, dīvaina lieta, nepiedzīvoju ne pārsteigumu, ne šoku, lai gan cilvēka kāja šeit noteikti nekad nebija spērusi soli. Pēdējās dienās esmu tā pieradis pie brīnumiem, ka, nonākot īstā ikdienas vidē, brīnītos vēl vairāk.