Mēs atnācām ar mieru…

Sētniekla sejā nekas neizmainījās. Viņš pašķobīja lūpas, uzmeta man drūmu skatienu.

– Pēc drēbēm redzu, ka esi atradis ar viņu kopīgu valodu. Vai "Horizontā" strādā?

- Nu, ne jau gluži strādāju... - nomurmināju, šoreiz neuzdrošinādamies melot.

- Galaktiskā savienība, vertikālais progress... - Mihaličs ironiski pasmīnēja, nenolaižot acis no manis. - It kā progress var būt horizontāls. Nu-ka atver ieejas durvis un pieturi!

Nesaprotot, kāpēc tas bija vajadzīgs, es atvēru dubultās durvis. Sētnieks atkal atvēra būceni, izņēma kasti ar lellēm un tad no visa spēka izmeta to man garām pagalmā.

- Mihalič, ko jūs darāt?! - apmulsu.

- Lasies prom no šejienes un lai manas acis tevi vairs te neredzētu! - Viņš uzbļāva.

Steidzīgi noskrēju lejā pa kāpnēm pie kastes. Man pakaļ lidoja saliekamais galdiņš.

- Kāpēc jūs tā, Mihalič...

Uz lieveņa parādījās sētnieks ar lāpstu rokā.

- Ieraudzīšu vēlreiz - vaino sevi! - viņš apsolīja un izteiksmīgi padraudēja ar lāpstu.

Paņēmu kasti un saliekamo galdiņu un vilkos prom no pagalma. Ne tikai pēc inerces, bet arī pēc saprātīgas izpratnes, ka ne šodien tad rīt man būs jāatgriežas pie sava vienkāršā amata. Objekts mani tikko "atlaida", un "Horizontā" necietīs nekam nederīgu darbinieku. Ja vien viņiem pietiek veselā saprāta.

Tomēr starp maniem paziņām atradās viens cilvēks, kurš nebija nopērkams ar naudu un nekļuva par nelieti. Bet tajā pašā laikā nekādu prieku nejutu. Tukša bija dvēsele.

Izejot no pagalma, apstājos, pārdomājot, vai ir vērts braukt ar tramvaju, vai tomēr labāk iet ar kājām. Nolēmu, ka labāk iet ar kājām. Dienas vidū tramvaji vienmēr pārpildīti, un diez vai es ar savu kravu iekāpšu vagonā.

Nočīkstēja bremzes, un man priekšā piebrauca taksometrs.

- Aizvest? - jautāja šoferis.

Padomāju. Patiesībā kāpēc gan ne? Ja Ivanovs rekvizēs naudu, tad, kamēr tā ir, to ir jātērē. Un, ja arī nerekvizēs, arī nevajadzētu to taupīt. Labāk taupīt savas kājas.

- Lai notiek, - rezignēti pamāju, neskatīdamies uz taksistu.

Viņš atvēra bagāžnieku, palīdzēja tajā iekraut leļļu kasti un saliekamo galdiņu, un mēs braucām.

Pie vējstikla uz auklas raustījās lelle skelets, un es vienaldzīgi atzīmēju, kā taksistu gaumes tomēr ir vienādas. Un tikai tad, kad nobraucām kādus piecsimt metrus, pēkšņi sapratu, ka šoferis nav pat uzprasījis adresi.

Neizpratnē pašķielēju uz taksistu un beidzot viņu atpazinu. Tas bija tas pats pļāpīgais šoferis, kurš mani aizveda uz Ļubašas māju. Bet tagad viņš brauca klusēdams.

Es minūti skatījos uz viņu, tad klusi painteresējos:

– Tu esi no "Horizonta"?

- Jā, - viņš nesāka laipot un pastiepa roku. - Vsevolods. Varat Seva.

Gļēvi to paspiedu.

- Deniss...

Viņš pamāja, lai gan biju pārliecināts, ka viņš zina ne tikai manu vārdu, bet arī visus sīkumus par manu dzīvi.

- Kāpēc tu man seko?

Es kaut kā uzreiz pārgāju uz "tu", un tas sanāca vienkārši un dabiski, itkā pašsaprotami. Ivanovam es nekad nepateiktu "tu". Nekādā gadījumā.

- Tā nav novērošana. Seva papurināja galvu. – Tā ir piesegšana.

- piesegšana no kā?

Viņš paklusēja.

- No objekta, vai? - es nosmīkņāju. – Cik saprotu, mans uzdevums ir pilnīgi pretējs.

- Mūsu darbā, - Seva mierīgi paskaidroja, nenovēršot skatienu no ceļa, - ar piesegšanu domāta nodrošināšana.

- Bet es padomāju, ka tā ir kontrole.

- Un tas arī, - viņš mierīgi piekrita.

- Uzticies, bet pārbaudi... - Es saviebos. - Kur tik parādies, visur "Horizonta" aģenti. Varbūt visi cilvēki pilsētā ir jūsu darbinieki, un vienīgais - parastais pilsonis esmu es?

Seva pasmaidīja.

- Elementārs piemērs kļūdainam psiholoģiskam novērtējumam. Mēs esam vienīgie, kuri interesējas par tevi, tāpēc tev šķiet, ka apkārt ir tikai "Horizonta" aģenti. Uzdrošinos apgalvot, ka, izņemot dažus tavus paziņas, visiem pārējiem ir absolūti nospļauties, vai tu dzīvo vai nē.

- Nu paldies, par cieņu! – saviebos. – Citādi jau sāku domāt, ka man ir vajāšanas mānija... Vai "Horizontā" visi apsēsti ar psiholoģiju?

- Tā ir mūsu darba galvenā sastāvdaļa, - Seva paraustīja plecus.

Ļoti gribējās viņu paķert uz muļķi, atspēlēties vismaz kādam no "Horizonta", bet Seva bija pati līdzsvarotība, un viņu nebija iespējams ne ar ko uztraukt. Uz visiem jautājumiem viņš atbildēja mierīgi, pārliecinoši, it kā būtu man speciāli piekomandēts kā tulks. Un kur palicis viņa uzmācīgais runīgums? Prot gan apmācīt aģentus uzņēmumā "Horizonts".

Tad mainīju taktiku. Ja nevaru viņu izsist no līdzsvara, pamēģināšu izvilkt noderīgu informāciju.

- Vai jūsējo nav par daudz mūsu nelielajai pilsētai? Kantoris te ir tāds, it kā būtu visa "Horizonta" darbību vadības centrs.

- Tieši tā, jau arī ir, - Seva mierīgi pamāja. - Vēl viena tipiska kļūda situācijas novērtēšanā - pēc laja domām, ja organizācija nopietna, tad tās centram noteikti jābūt galvaspilsētā. "Horizonta" darbības specifika paredz maksimālu slepenību, tāpēc tā centrs atrodas klusā provinces pilsētiņā.

Šķiet, Ivanovs ar sava aģenta starpniecību nolēmis man atklāt visas kārtis. Jo dziļāk muša iestrēgst sīrupā, jo grūtāk tai atbrīvoties.