Mēs atnācām ar mieru…

- Jūsu pusdienas no restorāna "Central" - teica zēns. - Parakstieties, lūdzu.

Pieturot kasti ar ceļgalu, viņš uzlika kvīti un tai virsū uzlika pildspalvu.

Parakstīties pat nedomāju. Kas tā te vēl par vēlmju piepildījumu? Vai tiešām kāds nolasa manas domas un īsteno tās praksē? Kā saka, atbraucām.

- Ko tad jūs? - izsūtāmais bija pārsteigts. – Jūs taču esat jaunais firmas "Horizonts" darbinieks, vai ne? Visiem darbiniekiem tiek nodrošināta ēdiena piegāde mājās. Parakstieties.

Mazliet pavilcinājos, bet tad parakstījos un paņēmu kasti.

- Naudu... - ar šaubām iesāku, bet ziņnesis apsteidza mani.

- Viss apmaksāts, - viņš teica. -- paņēma čeku un uzlika uz kastes vizītkarti. - Nākamajā reizē varat pasūtīt brokastis, pusdienas un vakariņas, piezvanot pa šo tālruni jebkurā diennakts laikā. Standarta pusdienas tiek piegādātas piecpadsmit līdz divdesmit minūšu laikā, oriģināli pasūtījumi pusotras līdz divu stundu laikā. Labu apetīti.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

- Bet... - es nomurmināju, nezinādams, dot dzeramnaudu vai nē? Man nekad nebija iznācis dot dzeramnaudu – līdz šim ar  naudu šķiesties nevarēju atļauties. Un apgrozījos arī ne tajā sabiedrībā - pašu pacienāja ar bezmaksas alu "Teātra kafejnīcā".

- Klausos jūs?, - izsūtāmais apstājās.

- Vai jūs arī strādājat Horizontā? - attapos.

- Jā,-  izsūtāmais ar cieņu atbildēja, un uzreiz kļuva skaidrs, ka viņam nav ne jausmas par organizācijas galvenajiem mērķiem. Noteikti bija tāda paša nosaukuma pieseguma firma, kas nodarbojās ar vieglu biznesu, lai novērstu uzmanību. Un ja tā, tad izsūtāmā alga ir pietiekoši liela – kāpēc gan Horizontam būtu jaskopojas, ja nauda viņiem nav problēma? Ja došu dzeramnaudu – apvainosies.

- Tad vakariņās, lūdzu, man pāris ustjupendus pikantā mērcē, - es paziņoju.

- Redziet... - ziņnesis pavilcinājās, kārtējo reizi apliecinot, cik tāls viņš ir no "Horizonta" pamatdarbības. - Es tikai piegādāju pasūtījumus. Par ēdieniem lūgums vienoties pa telefonu. Atvainojiet.

Pamāja un devās lejā pa kāpnēm. Dzeltenā seja no sienas ironiski smēja par mani.

- "Pat nedomā, pusdienošu pats!" - klusībā sejai atteicu uzaicinājumu, aizvēru durvis un aiznesu kasti uz virtuvi. Priekš pusdienām kaste bija aizdomīgi smaga, bet arī bumbai par smagu - simts gramu trotila man būtu bijis vairāk nekā pietiekami. Turklāt "Horizontam"

 ir daudz mierīgāki veidi, kā likvidēt nevēlamās personas, bet visas pārējās organizācijas par mani neinteresējas. Kā teica Seva: "Pārējiem ir absolūti nospļauties par to, vai jūs eksistējat vai nē." Un viņam taisnība. Kam es esmu vajadzīgs? Ļubaša no manis izšķīrās, Buratino no maniem pakalpojumiem atteicās... Tikai Ivanovs turpina maldīties par manu nozīmīgumu, un jāizdara viss iespējamais, lai viņš maldos pēc iespējas ilgāk, novērtējot patieso lietu stāvokli.

Bet kastē tomēr izrādījās tikai pusdienas. Vienreizējās lietošanas plastmasas šķīvjos un divām personām. Sāku izņemt traukus un uzliku tos pa visu galdu. Īpašu gardumu, kā Ivanova kabinetā, nebija - uzkodas, salāti, pirmais, otrais... Nebija arī aukstās gaļas ar mārrutkiem, bet mārrutki tomēr bija, tikai ar sautētu cūkgaļu. Paldies par to pašu.

Interesanti, kurš man bija paredzēts kā kompanjons? Seva?  Labāk jau nu viņš, nekā Ivanovs.

Negaidot ciemiņus, apsēdos, piestūmu sev sautēto cūkgaļu ar mārrutkiem, paņēmu dakšiņu... Un sastingu. Dievs vien zina, vai tā maz ir sautēta cūkgaļa? Ar dakšiņu uzmanīgi pabakstīju šķēles, pabīdīju gar šķīvi. Sautētā cūkgaļa uzvedās pieklājīgi un negrasījās ierunāties cilvēka balsī un ieskrūvēties šķīvī ar tualetes notekūdeņu skaņām. Un arī pēc garšas izrādījās visparastākā sautētā cūkgaļa. Precīzāk, ļoti garšīga, tikko apcepta cepeškrāsnī ar ķiplokiem. Tak pateica, ka restorāna ēdiens, nevis produkts no gasatronomijas veikala.

Tādas pusdienas būtu labas ar konjaku, bet alkohola kastē nebija. Man skapī bija šņabis, bet būtu grēks dzert prastu ne tās labākās kvalitātes šņabi pie tik gardiem ēdieniem.

Neapmierināti nopūšoties, es atvēru šķīvi ar pirmo un atkal uzmanīgi, baidīdamies no viltības, pamaisīju ar karoti. Pirmais izrādījās soļanka, joprojām karsta un garšīga. "Horizonta" aģenti dzīvo labi - baro kā uz kaušanu, nodrošina ar naudu vairāk nekā vajadzīgs... Nu īsts komunisms? Vai, pareizāk sakot, apgaismotais kapitālisms? Tā teikt, ar "cilvēcisku seju"...

Domas plūda gausi un attālināti, jo dominēja izpratne, ka cilvēku stereotipi par politisko pasaules kārtību Galaktiskajā savienībā ir nepieņemami. Tur viss ir savādāk... Bet kā tieši, iespējams,  nezina pat "Horizontā". Tāpat kā neviens nezina, kā īsti izskatās paradīze, kamēr pats tur nav paviesojies un uz savas ādas piedzīvojis visus jaukumus. Pat paradīzes jēdziens dažādās reliģijās nav vienāds.

Pirms paguvu apēst pāris karotes soļankas, iezvanījās telefons.

"Ivanovs," - es nolēmu. - "Tūlīt uzprasīsies par galdabiedru. Un no viņa nekur neliksies - zina tak, ka esmu mājās, un, ja necelšu klausuli, viņam radīsies aizdomas. Man tas nemaz nav vajadzīgs".