Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Marieta Šaginjana

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1958

Tulkojusi Skaidrīte Cielava Mākslinieks G. Ķirke

DŽIMS DOLĀRS, VIŅA DZĪVE UN DAIĻRADE IEVADS

1888. gadā kādā marta rītā vienā no Ņujorkas stacijām pie nesēja Nr. 701 pieskrēja pieklājīgi ģērbies cilvēks ar zīdaini uz rokām:

— Nesēj, kāds jūsu numurs? Lieliski, paņemiet bērnu! Tikai uzmanīgāk, velns parāvis, ja gribat nopelnīt dolāru … Gaidiet mani, lūk, tur, pie omnibusu pieturas, — es skrienu meklēt kādu dāmu…

To pateicis, nezināmais iejuka pūli. Nesējs Nr. 701 uzmanīgi aiznesa bērnu uz pieturu, nogaidīja desmit minūtes, tad pusstundu, tad stundu. Bērns ieraudājās. Nesējs satrūkās, — vai tikai bērns viņam nav atstāts pavisam?

Kad pēc divām stundām neviens neieradās, bet stacijā nepazīstamā nebija, nesējs rūgti noteica pie sevis: «Te tev nu bija dolārs!» — un nesa bērnu uz iecirkni.

Pa ceļam viņš sāka visu pārdomāt. Bērns labi saģērbts, autiņi ar iniciāļiem. Ja nu svešajam kaut kas gadījies, bet pēc tam viņš atcerēsies bērnu, meklēs nesēju pēc numura un būs pārskaities, uzzinājis, ka bērns policijā! Varbūt paturēt viņu pie sevis un pa to laiku sameklēt svešo?

Viņš aiznesa bērnu uz mājām un atdeva sievai. Bērns izrādījās ārkārtīgi jauks zēns. Veļā bija iniciāļi

«D. D.». Tā kā nesēju sauca par Džemsu, viņš joka pēc paris reižu nosauca zēnu par «Džimu Dolāru» — šim vārdam bija lemts uz visiem laikiem palikt par pamestā radījuma apzīmējumu un vēlāk iegūt plašu popularitāti.

Bērna vecāki neatradās. Nesējs viņu adoptēja. Bērns auga, kā parasti aug pilsētas zēni, un gandrīz visu laiku pavadīja uz ielas, kamēr nesējs Nr. 701 nomira. Drīz pēc viņa nomira arī sieva, atstādama Džimam audžu tēva numuru un īsu izziņu par zēna adoptēšanu

Gada pusotra zēns klaiņo apkārt. Viņš pārnakšņo zem tiltiem un uz jumtiem, kopā ar suņiem pārtiek no pilsētas atkritumiem. «Šajā laikā mana oža sasniedza lielu pilnību,» viņš stāsta savā īsajā autobiogrāfijā. «Es uzzināju, ka katrai pilsētai, katrai ielai, katrai sētai ir sava smarža.»

Reiz kādas dzertuves priekšā zēns ieraudzīja ratus ar lielām papes ceļa kārbām, ierāpās vienā no tām, aiztaisīja ciet vāku un iemiga. Viņš pamodās no grūdiena Tūliņ pēc tam viņu apņēma spilgts elektriskās gaismas vilnis. Slaika jaunava ar papīra rullīšiem matos stāvēja pie kārbas un, lūpas sakniebusi, aplūkoja zēnu. Viņš izlēca no kārbas, gribēja aizmukt.

—   Es domāju, ka esmu samaksājusi par kārbu īstu naudu, — jaunava teica.

—   Vai tik jūs nedomājat, kundze, ka esat nopirkusi kopā ar kārbu arī mani? — Džims šausmās iekliedzās.

—  Jā, es tā domāju, — nepielūdzamā jaunava atbildēja. — Es taču neņemu mantas citādi kā uz svara.

Nelaimīgais Džims nezināja likumus. Viņš visā nopietnībā noticēja jaunavai un palika pie viņas kalpot savus divpadsmit gadus.

Tie bija visdrūmākie gadi viņa dzīvē. Jaunava ekspluatēja zēnu, spieda viņu strādāt pat svētdienās. Retajos vaļas brīžos viņš iemācījās lasīt un rakstīt. Kad Džimam palika deviņpadsmit gadu, jaunava negaidot uzdāvināja viņam velosipedu. Pēc kāda laiciņa viņa atkal pasniedza dāvanu — duci kaklasaišu. Džimu pārņēma dīvaina nojauta: vai tik jaunava negrib viņu apprecēt? Līdz ko šī. nojauta viņa smadzenes guva konkrētu noformulējumu, Džimā uzliesmoja iedzimtās brīvības alkas, viņš uzlēca uz velosipeda — un projām bija.

Džims kļuva brīvs. Viņš atkal klīda pa Ņujorkas ielām. Bet te viņam nācās uz savas ādas izjust visu sociālās netaisnības smagumu: ko līdz brīvība, ja nav maizes garozas! Klaiņodams par Ņujorkas fabriku rajonu nomalēm, viņš kaut kādā veidā iestājās sērkociņu fabrikā un kļuva par strādnieku. Lielu ietekmi uz jaunekli atstāja divi apstākļi: pirmais streiks un pirmā iepazīšanās ar kinematogrāfu.

Streiks, kā viņš vēlāk rakstīja, iemācījis viņu «prasmīgi aizstāvēties, nostājoties ar muguru pret ienaidnieku», bet kinematogrāfs pievērsis viņu tai «pilsētas romana» teorijai, kas tagadējā laikā radusi tik daudz sekotāju.

Pārnācis no kinematogrāfā., kur bija noskatījies pri- mitivu drāmu no Parizes dzīves ar augstsirdīgu apašu un skaistu meiteni, Džims Dolārs kā bezprātīgs sāk atdarināt kinematogrāfā redzēto saviem darba biedriem. Viņš sapulcina ap sevi bariņu jauniešu, sacer lugas, spēlē tās turpat fabrikā pusdienu pārtraukumos, izmantodams saviem akrobatiskajiem trikiem darbgaldus un mašīnas. Ap Šo laiku viņš uzskicē divus savu vēlāko romānu mīļākos tēlus — metālistu Loriju Lenu un «lietu pavēlnieku» Mikaelu Tingsmeistaru — Miku Burvi. Naktīs viņš drudžaini lasa mācību grāmatas, pūlēdamies «notvert formulēto priekšstatu sakarību, ko pieņemts saukt par izglītību» Neatteikdamies ne no kāda darba, viņš klīst no viena Amerikas rūpniecības centra uz otru, lāgu lāgiem tomēr atgriezdamies vecajā sērkociņu fabrikā, kur viņam palikuši draugi un paziņas.