Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Pirmā nodaļa DŽEKS KRESLINGS UZZINA JAUNUMUS

Pār mazo Midltaunas pilsētiņu slienas augsti, melni dūmeņi, kas apņem to no visām pusēm un sen jau izskauduši no tās centra ikvienu zaļumiņu. Pilsētas austrumu nomalē, gaišām logu rūtīm mirdzot, pacejas Kres- linga kokapstrādāšanas fabrikas korpusi. Dzelzceļa stacijā pa dienvidaustrumu maģistrali ik pēc piecām minūtēm pienāk preču vilcieni. Deviņas desmitdaļas šās maģistrales akciju pieder Džekam Kreslingam. No dienvidiem un ziemeļiem pilsētu apņem cauruļu, katlu, me- chaniskā, hidroturbinu, automobiļu un citas Kreslinga rūpnīcas. Bet rietumu pusē aiz augstā tērauda nožogojuma slēpjas nelielā, bet ļoti nozīmīgā un vērtīgā Kreslinga Slepenā rūpnīca.

Slimīgā tieksme pēc reklāmās un dīvains nervu satraukums, kas miljonāru Kreslingu mocīja dienām un naktīm, neļāva viņam padarīt savu Slepeno rūpnīcu par tik slepenu, lai nevienam nebūtu par to ne jausmas. Gluži otrādi, visa Amerikas prese tik vien zina kā izteikt par to minējumus. Avīzes raksta par neparastiem izmēģinājumiem, kas notiek šai rūpnīcā, par tās sakariem ar ļoti tālām rūdu raktuvēm, kuru atrašanās vieta, protams, netiek uzrādīta, bet toties tiek minēta bijušā franču koncesija Krievijā un tas, ka krievu revolūcija stipri skārusi šo koncesiju; avīzes raksta par noslēpu

maino rūdu, ko it kā esot atradis Kreslings un kas padarīšot viņu par pasaules valdnieku; raksta un daudz raksta par pašu Džeku Kreslingu, visai interesantu miljonāru Amerikas dolāru dižmaņu saimē.

Džeks Kreslings ir vecpuisis. Viņam četrdesmit gadu, Viņš ir gara auguma, kalsnējs, spēcīgi un labi noaudzis, skūtu zodu, pelēkām acīm, viņa iespaidīgajam galvaskausam švītīgi piegulošiem, īsi apgrieztiem un cieši pieglaustiem matiem, kuru pelnu pelēkā krāsa vēl desmit gadus viņam garantē izskatu, ko parasti mēdz apzīmēt par «jauneklīgu». Pretēji amerikaņu miljonāru paradumam neko nezināt un neko nemācīties, neatšķirt Danti no Kanta un dzejnieku Kolridžu no auzu putras [1], Džeks Kreslings jaunībā bija beidzis Oksfordas universitāti, lasīja oriģinālā grieķu dzejniekus, bija pats izdevis savu ilgus gadus rakstīto darbu «Kapitals kā psichoenerģijas substrāts»

Ja viņam nebūtu neatlaidīgās, jau par māniju kļuvušās aizraušanās ar politiku un viņa personīgās sekretāres aizdomīgā skaistuma, viņš būtu visapskaužamākais precinieks «divsimt amerikaņu ģimeņu» meitām.

Bet vēl vairāk nekā par Džeku Kreslingu, vēl vairāk nekā par simtiem viņa rūpnīcu un fabriku avīzes raksta par Kreslinga labo roku, viņa milzīgās rūpnīcu saimniecības galveno inženieri, Slepenās rūpnīcas direktoru, visā pasaulē pazīstamo izgudrotāju misteru Jeremiju Morlenderu. Tieši šis Morlenders sameklējis noslēpumainās rūdu atradnes, tas ir viņš, kurš gatavo Slepenajā rūpnīcā kaut ko tādu, kas sola Kreslingam varu pār visu pasauli, tas ir viņš, kurš uzcēlis savam «bosam» Midltaunas tuvumā burvīgu villu «Efemerida», un, kā raksta avīzes, tas ir viņš, kurš dalās Kreslinga naidā pret krievu revolūciju un Krieviju.

No avīzēm ir zināms, ka inženieris Morlenders Džeka Kreslinga speciālā uzdevumā pirms kāda mēneša aizbraucis uz Austrumeiropu. Bet vēl neviens Amerikā, tai skaitā arī Morlendera paša dēls Arturs, nezina, ka Jeremija Morlenders no slepenā brauciena jau pārradies.

Viņš ir atlidojis Kreslinga personīgajā lidmašīnā, nolaidies uz villas «Efemerida» blakus ēkas platā, asfaltētā jumta; pa slīdošām kāpnēm nokļuvis lejā un pacēlies augšā Kreslinga personīgajā kabinetā, un lieliskā garastāvoklī patlaban sēž viņam pretī, novietojis zem ventilatora, kas jau iepriekš piepildīts ar lefkoju un jasminu smaržu, savu plato, enerģisko un iedegušo seju.

Kamēr ventilators dūc, viesdams gaisā līdz ar vēsmu savas smaržas, Džeks Kreslings nepacietīgi staigā pa istabu turp un atpakaļ, reizēm pašķielēdams uz savu rokaspuisi. Kaut kas Jeremijas Morlendera sejā un viņa pārliecīgi ilgā klusēšana dara miljonāru acīm redzami nemierīgu.

—   Nu, — viņš iesāk, apstādamies izgudrotāja priekšā un piesperdams kāju, — stāstiet!

—   Nu, Džek, — tajā pašā tonī atbild Jeremija Morlenders, — tūliņ!

Kreslinga pelēkās, apaļās acis, kuras kā putnam apņem dzelteni loki, cieši raugās inženierī.

—   Tas, ko es teikšu, droši vien jūsos radīs izbrīnu, — Morlenders iesāka. — Jūs zināt, ka esmu nodevis jūsu rīcībā visas savas izgudrotāja spējas. Es nekad neesmu ar jums tirgojies, neesmu pūlējies, lai saņemtu vienlīdzīgu daļu un tamlīdzīgi. Mēs taču kādreiz kopā mācījāmies: jūs — filozofiju, es — fiziku. Jūs bijāt par mani gadus desmit jaunāks. Bet es vēlu guvu iespēju mācīties, un jūs mani panācāt. Vai atceraties mūsu pirmo sarunu uz tvaikoņa «Akordans», kad mēs abi, es — vienkārša amerikaņa dēls, jūs — miljonārs, kas atgriežas mājup uz Savienotajām Valstīm?

—   Kāpēc šis ievads?