Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Tie bija griezīgi smiekli, gandrīz vai spiedzoši, un smiedamies Kreslings turēja galvu zemu noliektu, lai sarunu biedrs nepamanītu viņa acīs uzliesmojam šausmīgu, histērisku niknumu. Viņa kāja nemanāmi kaut ko meklēja zem galda un atradusi piespieda kreisajā pusē pašu malējo pedāli.

Tūlīt, atbildot uz pedaļa piespiedienu, atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās neparasti skaista sieviete ugunīgi sarkaniem matiem, tumšu olivkrāsas seju, līdzīgu spilgtam tropu ziedam.

—   Ienāciet, misis Vesone, — Džeks Kreslings teica. — Jūs kā vienmēr esat laikā!… Morlender, tas, ko jūs runājat, ir asprātīgi. To vajag pārdomāt. Mēs pārdomāsim kopīgi. Bet pagaidām uzpīpēsim un apspriedīsim, ko likt Monmoransi koncesiju vietā.

Pa to laiku miss Vesone nedzirdami ieslīdēja istabā. Ar vijīgām čūskas kustībām viņa atvēra ar perlamutru i/rot.ita skapīša durtiņas, izņēma pudeli, karafi, glāzes šifonu. Uz galda parādījās kārba, kas izplatīja tabakas aroinatu. Morlenders pastiepa roku pēc cigara.

—   Starp citu, kur jūsu izgudrojumu projekti, draudziņ? Jūs saprotat — tie paši… — Kreslings pēkšņi iejautājās, it kā atcerēdamies kaut ko neatliekamu.

—   Pie Krafta seifā, — izbrīnījies atbildēja Morlenders, aizsmēķēdams savu Havanas cigāru, un ar baudu ievilka dūmu. — Viss pie Krafta. Pirms aizbraukšanas, jūs taču pats zināt, es nodevu viņam mūsu techniskos aprēķinus, modeli, formulas… Pat testamentu paguvu … paguvu…

Pēkšņi viņš apstājās.

Vēlreiz stīvu mēli, miegaini, gluži kā burtus skaldīdams, novilka: «P-a-gu…» un nodūra galvu uz krūtīm.

—   Iemiga, — mierīgi noteica Džeks Kreslings, pieceldamies un skatīdamies acīs savai sekretārei. — Viņš ir kļuvis ļoti bīstams. Mums viņš jānoslēpj un jātur slēptuvē. Viņš ir sapropagandēts! Mans inženieris sapropa- gandēts! Testaments — nekā nebūs! Elizabet, mēs padarīsim jūs pagaidām par viņa likumīgo atraitni…

Atcerieties: jūs esat slepenībā salaulājušies. Viņš pēc testamenta jums atstājis savu izgudrojumu projektus. Un ātrāk, ātrāk — visu to vajag pagūt tuvākajās divās trīs dienāsl

Otrā nodala ARTURS MORLENDERS SASTOP SAVU TĒVU

Maija rītā pa Riversaidu-Draivu trakā ātrumā drāzās automašīna.

Jauns cilvēks, tērpies pilnīgi baltā, sēdēja blakus domīgam resnītim un gandrīz kliedza viņam ausī, pūlēdamies pārspēt ielas troksni un vēja aurus:

—   Nemieriniet mani, doktor! Tik un tā es jūtos satraukts, satraukts, satraukts!

Resnītis paraustīja plecus.

—   Es jūsu vietā netaisītu no mušas ziloni. Misters Jeremija ir pārāk gudrs cilvēks, Artur, lai ar viņu varētu kaut kas atgadīties.

—   Bet telegrama, telegrama, Lepsius! Ar ko lai izskaidro, ka to atsūtījušas kaut kādas nepazīstamas personas? Ar ko lai izskaidro, ka tā adresēta nevis man, bet Kreslinga sekretārei, šai samtainajai misis Vesonei, kas līdzīga kobrai!

—   Ļoti skaistai kobrai, — aci piemiegdams, piebilda doktors.

—   Kaut jupis viņu būtu parāvis! — Arturam paspruka. — Jūs zināt, cik mēs ar tēvu esam labi draugi, mēs pat domas varam viens otram no acīm nolasīt, mēs esam gluži kā divi biedri, nevis tikai tēvs un dēls. Vai maz pieļaujama tāda iespēja, ka viņš būtu licis kādam telegrafēt par savu atbraukšanu uz Vesones adresi, bet nevis uz mūsu pašu, nevis man, man? … Ko tas nozīmē, kas aiz tā slēpjas?

—   Vesones adrese — tā taču ir Kreslinga adrese, Artur. Bet Kreslings — boss. Vai gan mazums, kas varēja traucēt misteru Morlenderu nosūtīt šo depešu personīgi! Viņš zināja, ka no īpašnieka kantora jums tūlīt pat paziņos, kā tas arī ir noticis.

—   Paziņos, paziņos … Sveša, pretīga, guldzoša balss pa telefonu, nepieklājīgi familiars tonis, — kas es viņai par «Arturu»? Kāpēc «Artur»?, «Mīļais Artur, — kā viņa uzdrošinās mani saukt par mīļo! — tēvs ieradīsies rīt ar «Torpēdu»… no kapteiņa Greguara saņemta de- peša…» Un jūs vēl apgalvojat, ka nevajag uztraukties! Kāpēc «tēvs», bet nevis «jūsu tēvs»? Kas galu galā viņa tāda ir, šī misis Vesone?

—   Vai misters Jeremija jums nekad nav pieminējis šo šausmīgo sievieti? — resnītis jautāja un, kad viņa kaimiņš strauji papurināja galvu, nemanāmi paraustīja plecus.

Doktors bija kaut ko dzirdējis. Jeremija Morlenders, kas bija kļuvis atraitnis jau pirms piecpadsmit gadiem, bija vīrietis ar ļoti labu veselību un atlētisku augumu. Klīda baumas, ka viņam esot tuvi sakari ar kādu sekretāri. Iespējams, ka ar šo pašu Vesoni. Vienīgi dēls kā arvien nekā nezina par sava tēva darīšanām.

Stop! Šoferis strauji nobremzēja. Automašīna apstājās. Priekšā, spožas saules apmirdzēts, laistījās Hudzo- nas līcis, pāriedams tūkstoš sīkos kanalos un līcīšos. Reidā, raibiem karodziņiem, baltiem dūmeņiem un kajitu lodziņiem mirdzot, stāvēja neskaitāmi tvaikoņi. Daudz baltu laiviņu šķērsoja līci visos virzienos.

—   «Torpēda» jau pienākusi, — šoferis teica, pagriezies pret Arturu Morlenderu un doktoru. — Vajag pasteigties, lai nenokavētu nokāpšanu no kuģa.

Jaunais Morlenders izlēca no automašīnas un palīdzēja savam kaimiņam. Resnītis kāpa ārā elsdams pūzdams.