Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Doktors Lepsiuss sāka brīnīties. Viņi atradās pie Meksikas kreditbankas nodaļas, kam nebija nekāda sakara ar civiliedzīvotājiem.

—   Kurp jūs mani vazājat? — viņam paspruka. — Te taču kantoris un banka. Viss slēgts, kur te var būt slimnieks?

—   Pie vārtu sarga, — svešais atbildēja, ātri atvērdams blakus durtiņas un ielaizdams doktoru mazā, gaišā pagraba stāva istabā.

Te tiešām atradās slimais. Tas bija milzīgs vīrietis, acīm redzot tikko ar nestuvēm atnests šurp un nolikts lieši uz grīdas. Viņš bija pārklāts ar palagu. Pār viņu bija noliekušies divi cilvēki: sirms, cienījama izskata vecāks vīrs greznā bankas šveicara mundierī un maza, veca, izkaltusi, smailu degunu sieviņa, kas skaļi raudāja.

Svešais aši noņēma ievainotajam palagu un piebīdīja- doktoru tuvāk. Zemē guļošais cilvēks bija vārda tiešā nozīmē sašķaidīts… Krūšu kurvis bija saspiests un sasists, ribas pārlauztas, vēders pušu, it kā šim cilvēkam būtu kāds uzspiedis milzīgu, apaļu presi, atstādams veselu tikai galvu un kājas. Viņa dzīvība dzisa.

—   Es tur nekā nevaru līdzēt, doktors aprauti izmeta, ar izbrīnu raudzīdamies mirstošajā. — Viņš pašam par lielu laimi jau atrodas agonijā.

—   Kā! Un jūs domājat, ka viņu vairs nevar piespiest runāt? — svešais iesaucās. — Viņš vairs nepateiks ne vārda, pat ja nāktu pie samaņas, ko? — Svešais skatījās doktorā jocīgām, šaudīgām acīm.

—   Nē, — doktors atbildēja, — viņš pie samaņas vairs nenāks, viņš mirst… ir jau miris. Vai viņš jums radinieks?

Bet Lepsiusam par lielu izbrīnu svešais, pat nenoklausījies vairs jautājumu, ātri apsviedās un izskrēja no istabas. Vecīši, noliekušies pār mirušo, raudāja.

Lepsiuss tikai tagad ieraudzīja, ka nelaimīgais bija matrozis. Uz viņa zilās blūzes piedurknes bija uzšuve ar enkuru un lielu uzrakstu «Torpēda».

Doktors neviļus nodrebēja. Viņš uzlika raudošajai vecenītei uz pleca roku:

—   Mīļā, kas ir šis nelaimīgais?

—   Mans dēls, mans dēliņš, trakais Dips, kā viņu bija iesaukuši uz kuģa… Ak cienītais kungs, kas tā par dienu! Mēs viņu gaidījām pārbraucam no jūras, bet sagaidījām izvilktu no akmens apakšas… Okeāns viņu, manu dēliņu, neaiztika, bet pilsētā skaidrā dienas laikā … ak vai, ak vai!

—   Kā tas viss notika?

—   Mums stāstīja, ka viņš esot nācis no krodziņa, bet no augšas, no viadukta, atšķēlies plāksnes gabals un saspiedis viņu kā vaguliņu. Ne muti paplest nav paguvis. Kad atnesa, ar ne skaņas neizdvesa.

—   Kas viņu atnesa? Vai tas cilvēks, kas nupat izgāja?

—   Atnesa policisti un matroži. Bet šis te kungs mums svešs — varbūt tāpat aiz labas sirds iežēlojās. Pats piedāvājās pēc doktora aiziet un visu laiku uztraucās, vai nepateiks Dips, mūsu dēliņš, pēdējo vārdu… Jūs droši vien viņu pazīstat, tad nu pasakiet viņam no mums, vecajiem, lielu paldies.

—   Labi, labi. Tagad vajag izsaukt policijas ārstu, — Lepsiuss atbildēja un izgāja no sarga istabiņas.

—   Dīvaini! — v^ņš noteica pie sevis. — Tik daudz dīvainību vienā dienā … Pienāk «Torpēda» un atved publiku no politiķu aprindām, tā ir pirmā dīvainība. No tās pašas «Torpēdas» nones Morlendera līķi — tā ir otra dīvainība. Un beidzot ne no šā, ne no tā mirst «Torpēdas» matrozis, jā, tam uzkrīt akmens no viadukta. Bet visdīvainākais — nepazīstamais cilvēks, pēc izskata vienkāršs strādnieks, kuram, redziet, noteikti jāzina, vai nosistais matrozis varēs runāt. Būtu es mazliet brīvāks, aiz gara laika papētītu šīs dīvainības, padomātu, plpīti sūkdams. Bet tagad …

Tagad doktoram Lepsiusam bija sava dīvainība — pēc skaita piektā, kas pārējās acīm redzot atvirzīja pilnīgi sāņus.

Pārnācis savā guļamistabā un iededzis elektrību, doktors, atviegloti nopūzdamies, nometa smokingu. Mulats atraisīja viņa kurpju saites un uzvilka kājās izšūtas rītakurpes.

—   Vai šoferis pārbrauca? — doktors jautāja.

Mulats klusēdams pasniedza viņam aploksni. «Ģenerālis Gibgelds lūdz doktoru Lepsiusu pagodināt viņu ar savu ierašanos no pulskten 7—8 vakarā …»

Doktors pacēla pie acīm pilnīgo roku ar aproces pulksteni. Mazais dāmu pulkstenītis ar briljantu zirņa iielumā rādīja bez piecpadsmit minūtēm septiņi.

— Pie joda, nav ne atpūtas, ne miera! Viņa augstība Bugass Trīsdesmit Pirmais atkal gaidīs savu pudelīti līdz vēlai naktij… Tobij, papūlies viņu pacienāt ar kaut kādām pasakām, lai viņš neaizmieg, kamēr neesmu pārnācis.