Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Krafts bija Morlenderu ģimenes notārs kopš seniem laikiem. Arturs piesteidzās pie galdiņa, kur stāvēja telefons. Kamēr viņa pirksti automatiski uzgrieza numuru, viņš domāja, domāja, mēģināja izprast tēva rīcību. Hipnoze? Krāpšana? Noziegums?

—  Hallo! 8-105-105! Lūdzu notāru Kraftu! Kā? Bet kad tad? Tikko? Ak kungs, ak kungs!

Viņš nolika klausuli un pagriezās pret sievieti:

—  Viņš tikko pārnests mājā ar ielauztu galvaskausu. Šoferis bijis piedzēries, un mašīna sadragāta …

Jaunā misis Morlendere nereaģēja uz to pārāk dedzīgi — viņa tikai mazliet pazina Kraftu. Bet Arturs bija tik satriekts, ka uz mirkli jutās bezspēcīgs. Tēva labākais draugs! Var teikt, vienīgais! Viņš pazina tēvu kā savus piecus pirkstus …

Ienāca kalpotājs un pieteica doktoru Lepsiusu. Arturs steidzās viņam pretī.

Doktors nāca nesteigdamies. Viņa sejā bija šim gadījumam piemērota sēru izteiksme.

—  Dārgais mister Aitur, esmu izsaukts pie ģeneraļa Gibgelda, bet pa ceļam nolēmu ienākt arī pie jums… Misis Vesone, no rīta man neiznāca ar jums sasveicināties …

—  Misis Morlendere, — viņa klusā balsī pārlaboja Lepsiusu.

—   Man prieks jūs redzēt, doktor, — Arturs viņu īsi pārtrauca. — Es lūdzu jūs kopā ar mani izlasīt tēva jauno testamentu.

—  Jauno testamentu! Cik atceros, Jeremija Morlenders uzrakstīja tikai vienu pirms došanās uz Krieviju.

—  Bet tur uzrakstīja otru, — iejaucās Artura pamāte, un viņas acīs atkal saskrēja asaras.

Viņa piecēlās, atslēdza lādīti, kas atradās viņas priekšā uz galda, un pasniedza Arturam aploksni, kur, ievērojot visas formalitātes, uz ģerboņa papīra bija uzrakstīts Morlendera testaments.

Arturs un Lepsiuss, sabāzuši galvas kopā, izlasīja to gandrīz reizē.

Tas bija dīvains, patētiskā tonī uzrakstīts dokuments. Tajā bija teikts, ka visai pasaulei draud komunisma briesmas. Tāpēc viņš, Jeremija Morlenders, pēc nāves novēl savu pēdējo izgudrojumu svētajam karam pret komunistiem. Par izgudrojuma projekta glabātāju viņš iecej savu sievu Elizabeti, pēc pirmā vīra uzvārda — Vesoni. Arī visu mantu un namu Ņujorkā viņš bez ierunām novēl viņai, jo dēls Arturs ir jau tajos gados, kad var pats sev nopelnīt maizi. Tālāk sekoja Morlendera un divu liecinieku paraksti.

Lepsiuss ar vienu skatienu aptvēra dokumenta saturu un nevi|us iesaucās:

—  Bet kur tad Krafts? To vispirms vajag parādīt Kraftam.

—   Krafts ir miris.

—  Miris?

—   Nelaimes gadījums ar automašīnu, — paskaidroja Artura pamāte.

Lepsiuss iekoda apakšlūpu zobos. Kaut kas jau gatavs pasprukt no mēles tika gudri saķerts aiz astes un iemests doktora klusējošās atmiņas dziļumos.

—  Jā… — viņš teica. — Jūs esat izputināts, Artur.

—   Viss, kas pieder man, — atrodas viņa rīcībā, — misis Morlendere metās starpā, — viss, izņemot, protams, izgudrojuma projektu, kas novēlēts svētajam mērķim. Esmu pārliecināta, ka Jeremija ir sastādījis šo testamentu Krievijā redzētā iespaidā. Viņš bija vērīgs cilvēks ar asu uztveri. Un varbūt tāpēc, ka viņš daudz ko redzēja, komunisti viņu nogalināja.

Viņa pateica to tik vienkārši un pārliecinoši, ka Artura domas uz mirkli pieņēma citu virzienu.

—   Zvēru, ka es atriebšos slepkavām! — viņš iesaucās, neviļus ielikdams šajos vārdos visu, ko bija pārdzīvojis dažās pēdējās stundās. — Atriebšos —vai arī ne- atgriezīšos dzīvs, tāpat kā tēvs!

Lepsiuss dažus mirkļus skatījās uz viņu, tad paņēma platmali.

—   No visas sirds, Artur, vēlu jums sekmes, — viņš lēnām teica.

Lepsiuss noskūpstīja atraitnei roku un devās uz durvīm, saglabādams sejā to pašu naivi sērīgo izteiksmi.

Bet uz kāpnēm viņa seja vienā mirklī pārmainījās. Pa trim pakāpieniem, kas veda uz degunu, uzskrēja lukturu uzraugs, ielūkojās zem briļļu stikliem un piegrūda tur aizdegtu sērkociņu. Lepsiusa acis dega kā ielas gāzes lukturi, kad viņš nomurmināja sev zem deguna:

—   Vai nu es esmu muļķis un akls, vai arī tas nav Morlendera paraksts!

Viņš izgāja uz ielas, kur dažus soļus tālāk gaidīja

automašīna, bet te viņam nācās apstāties. Kāda melna, vāja roka saķēra viņa spieķi. Vecīga balss ierunājās:

—   Massa Lepsius, massa Lepsius!

—   Vai tā esi tu, Pollij? Ko tev vajag?

—  Vai jūs esat liels kungs, massa Lepsius? Vai jums daudzi klausa?

—   Kas noticis?

—  Melnā Pollija jums saka: lieciet atvērt mistera Jeremijas zārku, lieciet to atvērt!

—   Kas tev ienācis prātā, Pollij?

Bet nēģerietes vairs nebija. Lepsiuss apskatījās visapkārt, brīdi pagaidīja, tad aši iesēdās automašīnā, pavēlējis šoferim braukt uz hoteli «Patriciana».

Ceļā viņš ne par ko nedomāja. Doktora Lepsiusa likums: nekad nedomāt ne par ko īsajos atpūtas brīžos.

Piektā nodaļa HOTELIS «PATRICIANA»