Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Pie durvīm kāds klauvēja. Sulainis ienesa uz paplātes krievu augstmaņa kņaza Teofana Ivanoviča Obolonkina vizitkarti. Kņazs jau trešo gadu dzīvoja Ņujorkā, aizņemdams otrajā stāvā 40. istabu, un visus rēķinus, kas viņam pienāca, sūtīja uz Parizi krievu emigrantu valdības galvam, kurš uzturēja savu «galmu» un «diplomātiskos pārstāvjus». Ļaunas mēles tomēr melsa, ka arī Berlinē, Romā, Madridē un Londonā esot Krievijas troņa valdošās dinastijas un ka diplomātiskajam korpusam esot tendence skaita ziņā pastāvīgi pieaugt, bet tas jau attiecas uz statistiku un ne vairs uz beletristiku.

Ģenerālis paskatījās uz vizitkarti un piekrītoši pamāja sulainim. Durvis atkal atvērās, un šoreiz istabā sāniski ielīda mazs večukiņš ar monokli acī, sarkanu degunu un drebelīgām kājelēm, kuras locītavās mocīja podagra.

—   Saņemiet manas visdziļākās cieņas apliecinājumus, Gibgeld! Labvakar, vikont! Apsveicu ar atbraukšanu. Ļoti, ļoti priecājos. Avīzes, ziniet, kļuvušas tik juceklīgas. Sajaukušas viņa augstības visas Tulas guberņas patvaldnieka Maurikija Joanoviča vārda dienu ar ģenera[a Vrangeļa glābšanās dienu uz sauszemes un uz ūdeņiem, un tādēļ man iznāca aizkavēties: no paša rīta pieņēmu deputacijas.

—   Kā? — izklaidīgi pārvaicāja ģenerālis. — Mauri- kijs? Ā, jā, jā, Tulas guberņa! Tas ir pretendents no tautas separatistu grupas, kura pazīstama ar vārdu «Krievija un patvāris». Zinu, zinu. Apsēdieties, kņaz, jūs neesat nemaz aizkavējies. Mēs vēl kādu gaidām …

—   Starp citu, — vikonts valstīja pa muti vārdus,

—   mīļais Obolonkin, vai jūsu kaimiņš pirms prombraukšanas nav nodevis jums kādus rīkojumus?

—   Jūs runājat par sinjoru Gregorio Čiči? Nē, viņš tikai paziņoja, ka vajadzīgajā brīdī noteikti'būšot klāt. — Ar šiem vārdiem Teofans Ivanovičs pasniedzās uz galdiņa pusi, kur ģenerālim atradās Havanas cigāri.

—   Jocīgs cilvēks šis Ciče! — klusinātā balsī ierunājās vikonts. — Aizbrauc un atbrauc kā burvis, nereizi nepalaizdams garām svarīgu brīdi. Nevienam nedod norēķinus, tin ap pirkstu Kreslingu un ikvienu no mums, kā vien tīk.

—   Viņš ir liels hipnotizētājs, — ģenerālis piezīmēja,

—   viņš Kreslingain nepieciešams.

—   Jā-ā, spēcīgs cilvēks. Attiecībā uz dāmām — varat būt pārliecināts, es sekoju — neparasti spēcīgs un pilnīgi neitrāls, — iejaucās kņazs Teofans, — ne tā kā baņķieris Vestinhauzs. Tas jūsu prombūtnē … jūs tomēr neuzminēsiet'

—   Ko izdarījis Vestinhauzs? — vikonts vaicāja.

Taču Teofanam lvanovičam nebija lemts izteikties.

Durvis atkal atvērās, ielaizdamas šoreiz istabā doktoru Lepsiusu.

Te lasītājs, lai izvairītos no apgrūtinošām ceremonijām, pats var piedomāt «sveicināti», «kā klājas» un tamlīdzīgas frāzes, kas pieņemtas, satiekoties civilizētu cilvēku sabiedrībā. Es to visu izlaidīšu un sākšu ar to, kā doktors Lepsiuss saskaņā ar savu profesiju sāka rīkoties ar instrumentiem.

Ikviena doktora rīcībā jābūt klausāmajam stobriņam, veserītim, recepšu grāmatiņai, pulkstenim, knaiblītēm mēles pieturēšanai un, vēlams, arī elektriskajam luktu- rltim ar galvas stīpiņu. Tas viss Lepsiusam bija. To visu viņš izņēma ārā un ķērās pie darba.

—   Ilgi neesmu jūs izmeklējis, jūsu augstība, — Lepsiuss paklusu runāja. — Pulss kārtībā, tā, tā … Sejas krāsa man nepatīk, tāpat kakla. Bet sakiet, lūdzu, — kā ir ar tiem simptomiem, kas jūs pagājušajā gadā mocīja?

—   Jūs runājat par mugurkaulu? Jā, tie vēl joprojām atkārtojas, doktor. Es gribētu, lai jūs tos paārstētu.

—   Mugurkauls, velns lai parauj! — iejaucās Mon- moransi. — Būs jau mēnesis, kopš mokos ar šo savādo klibošanu, kas nezin kādēļ rada sāpes mugurā. Izmeklējiet arī mani, Lepsius.

Doktora ačeles aiz apaļajiem briļļu stikliem sāka šaudīties kā fosfora liesmiņas. Visi trīs pakāpieni, kas veda uz degunu, savilkās satrauktā kamolītī. Lepsiuss pietrūkās kājās, steigā gandrīz vai izbārstīdams instrumentus.

—   Man noteikti jūs jāizmeklē. Nepieciešams izģērbties. Ieiesim blakus istabā.

—  Tāds viņš arvien! — nopūzdamies sacīja Gibgelds, kad vikonts un Lepsiuss bija izgājuši aiz durvīm. — Līdzko runa ir par mugurkaulu jeb, precizāk, sēžas nervu, tā mūsu doktors tūliņ pārmainās — uztraucas, skraida, izģērbj slimnieku un ar ārkārtīgu interesi to izmeklē. Ja izmeklēšanai nav iemesla, viņš to izdomās no galvas. Es redzēju trīs turku bejus, kas pretendēja atjaunot Osmanu impēriju. Tos viņš ar viltību pamanījās izmeklēt ne no šā, ne no tā, it kā lai noteiktu kādu tur slimību …

Bet pa to laiku blakus istabā vikonts de Monmoransi laiski pagrieza doktoram Lepsiusam apskatei savu kailo muguru. Resnītis nebija savā ādā. Viņš pūta un stenēja, lēkāja ap slimo kā trusis, murmināja kaut ko latiniski un beidzot sastinga pārdomās.

Uz ko viņš skatās? Viņš skatās uz jaunā francūža mugurkaulu, kas cēli šķērso viņa balto, ar zilām dzīsliņām klāto miesu. Viss it kā būtu kārtībā, bet nodevīgā lupa Lepsiusa drebošajā rokā rāda mazu kā kniepadatas galviņa plankumiņu, kas sataustāms kā neliels iz- cilnītis.