Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Pēc mirkļa, gulēdams uz siena ķīpas un piespiedis rokas cieši pie sāniem, Tingsmeistars bultas ātrumā šāvās uz Ņujorku. Lejā, zem viņiem, pa telefona vadiem plūda nedzirdami cilvēku noslēpumi; tos fiksēja uz papīra melancholiskais telegrāfists Tonijs Vaits. Vēl zemāk, pa zemes virsu, joņoja slavenais Ziemeļamerikas maģistrales ātrvilciens; taču tas attālumu no Midltau- nas līdz Ņujorkai noskrēja pusstundā, kamēr Miks Tingsmeistars to veica septiņās un trīsceturtdalminutēs. Tonijs Vaits nepaguva pieņemt ne pirmo telegramu, kad mūsu ceļotājs, uzlēcis uz manēžas jumta, neviena nemanīts, nozuda kādā no dzelzs plākšņu apšuvuma spraugām. Pēc trim minūtēm viņš bija nokļuvis cilindrā, kur Van-Gops bezspēcīgās dusmās bombardēja Toma papēžus ar sakošļāta avīžu papīra bumbulīšiem.

Miks Tingsmeistars paskatījās pārmetoši uz abiem.

—  Es redzu, zēni, ka jūs te niekojaties. Bet tie augšā, varat ticēt maniem vārdiem, nezaudē velti laiku. Marš — augšā!

Viņš uzdedza kabatas bateriju, un visi trīs aizdrāzās pa dūmvadiem. Bet Tingsmeistars pēkšņi apstājās, piespieda ausi pie metala apšuvuma, paklausījās, noteica ko nesaprotamu, pēc tam atkāpās dažus soļus atpakaļ. Te viņš atkal apstājās, izvilka saliekamo mēru, papīru un zīmuli un sāka kaut ko mērīt. Acīm redzot mērīšanas rezultāti viņu ne sevišķi nomierināja, jo Van- Gops un Toms dzirdēja ironisku svilpošanu, ar ko Miks izteica vislielāko nepatiku. Viņiem par izbrīnu Miks iz ņēma arī veserīti, ar ko pieklaudzināja koridorā dažādās vietās. Pēc tam, ne vārda neteikdams, turpināja ceļu, bet ne vairs ar agrāko steigu. Iekāpis stikla skapī, no kurienes varēja redzēt nenumurētās istabas durvis, viņš pagriezās pret biedriem:

—   Zēni, paklausieties un ņemiet vērā: bez mūsu ejām uz šo istabu ved vēl viena. To nav ierīkojusi mūsu savienība. Tā, jādomā, te ir kopš šās viesnīcas pašas pirmās dienas. Un tikko kāds pa šo eju ir gājis — pirms mums.

Toms un Van-Gops neticīgi saskatījās. Viņi ne pārāk ticēja visādiem aprēķiniem uz papīra. Bet, pirms viņi paguva atbildēt, istabas durvis lēnām atvērās un izlaida koridorā visu mums pazīstamo kompāniju. Krievu kņazs tūliņ atsveicinājās no domu biedriem un aizgāja uz savu numuru. Gibgelds un Hardstons, atbalstīdami stipri klibojošo vikontu, devās lejā uz saviem apartamentiem, bet smaidošais No-Homs iesēdās liftā — viņš aiz ekonomiskiem apsvērumiem dzīvoja pašā augšējā stāvā.

—   Tagad mēs varam ieiet, — Tingsmeistars pačukstēja. —- Tas, kurš te bija atnācis pa slepeno eju, ir projām: es dzirdu aiz sienas skrāpēšanos.

Viņi uzmanīgi izkāpa ārā no skapja, pavēra durvis un klusiņām cits pēc cita iegāja istabā bez numura.

Astotā nodaļa SPOGUĻI, KAS PALĪDZ

Tā bija visparastākā viesnīcas istaba, kaut arī diez kāpēc atstāta bez numura. Tā bija iekārtota nesalīdzināmi vienkāršāk nekā Gibgelda greznie apartamenti. Tomēr arī šeit, tāpat kā tur, gar sienām stāvēja spoguļi, kuriem blakus uz grīdas atradās podi ar tropu augiem. Spoguļi bija trīs — pie katras sienas viens.

Tingsmeistars piegāja pie viena no tiem, izņēma lupu un norādīja saviem biedriem uz stūrītī iegravētiem

diviem mikroskopiskiem .

— Šie spoguļi ir mūsu fotoķīmiskās fabrikas zēnu un Slepenās rūpnīcas techniķa Sorova rokudarbs. Skatieties ar abām acīm un iegaumējiet, kā ar tiem apieties.

Viens — Miks pagrieza spoguli, divi — Miks izņēma no stikla apakšas, tieši no cinkotās plāksnītes, ļoti plānu paciņu ar filmiņām; trīs — uzstūma virsū jaunu paciņu un novietoja spoguli savā vietā. Tad viņi atstāja istabu, aizslēdza to, un Tingsmeistars devās cauri sienai pie miss Toteres.

Filmu paciņa tika iegremdēta traukā ar sārtu šķidrumu, pēc tam izņemta ārā; tad ielikta mazā, lielgabalam līdzīgā aparatā ar lukturīti priekšā. Elektrība apdzisa, aparata priekšpusē iemirdzējās gaisma, uz sienas izveidojās apaļš plankums.

—   Mācieties, draugi, — Tingsmeistars sacīja. — Viss vēl nav mūsu rokās. Ir gadījumi, kad piekļūt ienaidniekam nav mūsu spēkos. Nupat mums neizdevās noklausīties, ko viņi tur runāja, toties mēs varam viņus redzēt. Sorova spoguļaparats uzbūvēts tā, ka, pagriežot slēdzi, trīs spoguļi parāda visu, kas notiek visapkārt fotoaparata kameras redzes lokā. Tūliņ sākas beztrokšņa filmēšana — un, lūk, skatieties …

Viņš pagrieza mašīnas kloķi un uz apgaismotā ekrāna parādījās tikko atstātās istabas attēls. Tajā kustējās, sasēdās ap galdu tie paši cilvēki, kurus viņi tikko bija redzējuši iznākam.

Toms un Van-Gops priecīgi iekliedzās. Tiesa, neviena skaņa nenonāca līdz viņiem, toties tagad viņi varēja apspriedes dalībniekus aplūkot netraucēti.

—   Mācieties nolasīt vārdus no lūpām! — Miks teica. Viņš apsēdās ekrana priekšā un sāka vairākas reizes pētīt katru kadru, laizdams filmu tik lēni, ka cilvēki uz ekrana likās peldam pa ūdeni. Ikviens no viņiem savienībai Mess-Mend bija pazīstams pēc fotogrāfijām avīzēs un pēc «Patricianas» slēptuvju vērojumiem. It kā lasīdams pa zilbēm grāmatu, Miks vārdu pa vārdam stāstīja Tomam un Van-Gopam: