Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Te tas ir, te tas ir, — aizrāvies čukst Lepsiuss ar sajūsmu un bailēm sejā. Un pēkšņi uzdod vikontam muļķīgu jautājumu, kas nerada francūzī izbrīnu tikai tāpēc, ka viņa laiskums ir stiprāks par visām citām spējām.

—  Vai jūs neesat kādreiz pārdzīvojis lielas bailes, vikont?

—   Krievu revolūcijas laikā, kad atņēma manu koncesiju, — nodrebēdams atbild francūzis. — Man nepatīk revolūcijas. Man toreiz nācās atstāt savu koncesiju un bēgt no boļševikiem uz Persiju.

—  Lieliski, lieliski! Apģērbieties, mēs jums izrakstīsim brīnišķīgus pilienus.

Bet pie ģeneraļa atkal kāds pieklauvēja. Ienāca divi jauni viesi: gara auguma sirms anglis, kas stipri oda pēc tabakas dūmiem, un dīvains, šķībacains radījums, kas tikko bija zaudējis simt miljonu pavalstnieku, kuri viņu bija padzinuši no savs zemes.

—  Jūsu pazemīgais kalps un sabiedrotais No- Homs, — ar aziatisku laipnību nosauca savu vārdu radījums, savilkdams muti smaidā.

—   Lords Hardstons, — rekomendējās anglis.

Sirsnīgi rokas spiedieni. Atkal «sveicināti», «kā klājas» utt., utt. Bet lords Hardstons nebija noskaņots velti šķiest laiku. Viņš paskatījās visapkārt, palūkojās pulkstenī un aprauti pateica:

—   Es tikko redzēju Kreslingu. Viņš liek mums nekavējoties atklāt sēdi.

—  Atļaujiet, bet vēl nav ieradies Čice.

—  Viņš būs. Dārgais Gibgeld, atlaidiet, lūdzams, šo resnīti. Viņš, šķiet, ir doktors?

—  Doktors Lepsiuss.

—  A, tas ir slavenais Lepsiuss. Prieks iepazīties. Tomēr laika ir maz. Priekšsēdētāja vārdā paziņoju sēdi par atklātu. Lūdzu visas nepiederošas personas atstāt telpas!

Lepsiuss nekad no šiem «Patricianas» iemītniekiem nevarēja sagaidīt honorāru. Bet viņš tomēr arvien aizgāja no tiem gandrīz vai ekstāzē. Tā arī šoreiz: piespiedis sev klāt spieķi, viņš izskrēja no A-B numura ar sajūsmas pilnu seju un, joprojām pie sevis murminādams «tā tas ir», devās uz auto, kas viņu jau gaidīja.

Diarberkirietis Setto pārmetoši noskatījās viņam nopakaļ.

—  Godkārīgs cilvēks, — viņš teica savai sievai. — Parādi tik viņam dažādus tur pretendentus prezidenta amatam. Jebkurš turku pašā, kas ubago amerikaņu priekšnamos, viņam interesē vairāk nekā kārtīgs armēņu darbarūķis. Bet es visus šos dižciltīgos abu dzimumu belibejus un viņu sulaiņus vēl piedevām ar prieku atdotu par labiem tomātu salatiem …

—  Ar sīpoliem! — nopūzdamies atsaucās viņa laulātā draudzene.

Septītā nodaļa SATIKŠANĀS AIZSIENAS PASAULĒ

Līdzko Lepsiuss bija prom, sulainis pieveda klibojošo vikontu pie atzveltņa blakus Gibgeldam, palīdzēja viņam apsēsties un izgāja. Kņazs Teofans Obolonkins sīkiem solīšiem pietipināja kopā ar šķībacaino No-Homu pie galda, vēl arvien pūlēdamies izstāstīt, kas noticis ar baronu Vestinhauzu. Bet tai brīdī durvīs parādījās pats barons Vestinhauzs, jauneklīgs večuks ar nopūderētu degunu, iepomadētām ūsām un goldlahu pogcaurumā, darīdams galu visiem Obolonkina mēģinājumiem. Pašā pēdējā brīdī, kad lords Hardstons, saraucis uzacis, piekto reizi izvilka no kabatas savu chronometru, ieradās ari Rokfellers-juniors, neliela auguma frants ar pūtainu seju, atvainodams klātesošajiem Rokfelleru-senioru.

—  Vai tēvs vēl arvien slims? — ziņkārīgi apvaicājās Teofans Ivanovičs.

—  Arvien vēl nevar atspirgt pēc valsts varas uzurpācijas Krievijas impērijā, — Rokfellers-juniors viņam labprāt atbildēja.

Pēc Kreslinga otrā amerikaņu miljardiera slimība, kas bija sākusies tūlīt pēc krievu revolūcijas un uz viņa rēķina saorganizētās, ietērptās un apmācītās interventu divizjjas sakāves, bija viens no mīļākajiem tematiem, ko iztirzāja hotelī «Patriciana» sabraukusi dižciltīgā publika. Tomēr šodien arī šim tematam nelaimējās vairāk nekā barona Vestinhauza dēkām.

—   Apsēdieties, pretendentu kungi! — pērkondimdošā balsī paziņoja lords Hardstons.

Klātesošie novietojās ap galdu.

Virs viņiem kamina dūmvadā jauns cilvēks ar spoži melnu degunu, melniem vaigiem un pieri arī ierīkojās ērtāk, — tas ir, atbalstīja kājas virs galvas dūmvada izliekumā, bet galvu nokāra lejup, piespiedis ausi pie nemanāmas spraugas.

—   Mēs, kungi, negaidot sinjoru Ciči, informēsim cits citu par to, kā vainagojas mūsu pūles nodibināt abās zemes puslodēs harmoniskas valdības! — Hardstons atkal iesāka. — Laika ir maz …

—   Ko tu neteiksi, kas par laipnību! — nočukstēja pie sevis skursteņslauķis Toms, nospļaudams lejā. — Kā viņš zina, ka man katra minūte dārga?

—   Laika ir maz, — Hardstons atkārtoja, — jo akcijas šodien biržā sākušas krist un pat… — te viņš paraustīja plecus, un viņa sejā pavīdēja zināma skeptiska neticība saviem paša vārdiem, — pat sterliņu mārciņas sagrīļojušās.

Ap galdu atskanēja patiesas līdzjūtības izsaucieni.

—   Lai tas, par ko tūlīt tiks runāts, būtu absolūta konspirācijā, pēc sinjora personīga lūguma pārcelsimies, kungi, nekavējoties uz viņa istabu, kuras slēdzeni, — lords Hardstons izņēma no kabatas neparasti dīvainas formas slēdzeni, — man iedeva pats Ciče …