Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Tālāk skursteņslaucītājs Toms vairs neklausījās. Veiklāk nekā pērtiķis viņš uzšāvās augšā pa dūmvadu, ielīda kādā krāsns aizbīdņa caurumā, izrāpās no tā ārā, pašūpojās virs tukšas vannas, ielēca caur to tualetes istabā un tur uzskrēja tieši virsū Dženijai, kas kārtoja vannas piederumus.

—   Ai, — Dženija iekliedzās, — ai! Kas jūs esat?

—   Es esmu velns, skaistulīt. Nudien, velns!

—   Kas vēl nebūs, velni sāks dievoties! — neticīgi iesaucās Dženija, pati pie sevis nodomādama: «Nu gan misis Tindika pārsprāgs aiz skaudības, ja dabūs zināt, ka esmu redzējusi īstu velnu!»

Bet brīdis, kamēr viņa visu to izdomāja, Tomam bija glābiņš. Viņš klusiņām atkāpās līdz durvīm un, tās neatvēris, nozuda.

Dženijai mute palika vaļā.

—  Tici nu vēl pēc šitā mācītājam Ruselam, — viņa murmināja dvēseles apjukumā, nenovērsdama acu no durvīm. — Kā gan viņš var tā apgalvot, ka brīnums esot dieva iestādījums? Izrādās, ka velni arī ar to pašu nodarbojas. Paskat, kāds, izgāja caur aizslēgtām durvīm, bet tās atkal aizslēgtas no šīs puses!

Pa to laiku Toms, izšāvies kā bulta cauri koridoram, iekāpa skapī, izdarīja divus trīs pārgājienus pa sienu un atradās pie sinjora Čices durvīm. Bet viņš bija nokavējis. Sēde jau bija sākusies viņam pie paša degungala. Un Bindorfas tapešu fabrikas puišu neapzinības dēļ viņš nevarēja istabā iekļūt. Toms aiz niknuma gandrīz vai apraudājās, kas, protams, būtu ļoti kaitējis viņa profesionālajai sejas krāsai. Tuvumā atradās kamins. Viņš skumīgs ielīda tajā un iekļuva dūmvadā. Lejā virtuves plīts ellišķīgajā karstumā un visvisādu vadu un cilindru režģī Toms nospieda pogu un pačukstēja:

—  Mend-Mess!

—Mess-Mend! — tūlīt pat atskanēja atbilde.

Cilindrs pašķīrās, atklādams mierīgi sēdošo Van- Gopu ar kaučuka klausulēm uz ausīm.

—   Kāpēc tu, Tom, atstāji sardzes posteni?

—  Tāpēc ka, pie joda, viņi pārcēlās uz šā italieša istabu.

—  Uz istabu bez numura?

—  Tieši tā, Van-Gop. Esmu galīgi zaudējis prātu. Skraidelēju pa sienām, uzdrāzos virsū kādai skaistulei, pat nobružājos mazliet tādās avantūrās, bet izdomāt neko nevaru.

—  Jā, tā, Tom, nekad nav bijusi tava stiprā puse. Brīnums, ka puiši tur nolikuši tieši tevi. Nu labi, nerunā un klausies. Hallo, miss Totere!

Vienā no kaučuka gliemežnīcām atskanēja:

—   Es klausos. Vai tas esat jūs, Van-Gop?

—  Jā. Savienojiet mani ar Miku.

—   Patlaban nevaru, prasa no kantora. Pagaidiet.

Van-Gops un Toms sāka klusēdami gaidīt.

Pēc divām minūtēm atskanēja miss Toteres balss:

—  Van-Gop, paklausieties. Es jūs savienoju ar

Miku. — Kaut kur no šausmīga tāluma dobji atskanēja:

—   Kas par lietu?

. — Tingsmeistar, palīdzi! — Van-Gops runāja klausulē. — Sanāksme pārcelta uz istabu bez numura. Mēs ar Tomu esam bezspēcīgi. Bet bez svarīga iemesla viņi droši vien nečukstētos.

—   Vai protat rīkoties ar spoguļaparātu? — atskanēja pa zilbēm; Tingsmeistars pūlējās runāt skaidri.

Van-Gops paskatījās uz Tomu. Toms paskatījās uz Van-Gopu.

—   Tā kā nemācētu vis, Mik, — apmulsis atbildēja Van-Gops.

—   Es eju pats, — atskanēja klausulē.

Līdzko ūdensvadu labotājs pakāra kaučuka telefonu savā vietā, skursteņslaucītājs ne bez dzēlīguma piebikstīja draugam pie sāniem:

—   Var redzēt, ka arī tev, Van-Gop, nepiemīt sevišķi daudz šīs …

—   Kā tad?

—   Apķērības.

Pirms Van-Gops paguva kraut viņam pa pakausi, Toms jau bija uzšāvies pašā cilindra augšā un šausmīgā priekā sāka tirināt kājas.

Pa to laiku vīrs ar platajiem pleciem un rūsgano bārdu, ģērbies darba blūzē, kas bija apjozta ar siksnu, nolika ēveli savā vietā uz darbgalda kokapstrādāšanas fabrikas spilgti apgaismotajā darbnīcā, nopurināja no drēbēm skaidas, pameta visapkārt skatienu un pēkšņi pazuda sienā. Viņš drāzās, cik jaudas, pa tumšajām ejām, kas nebija platākas par aršinu, reižu reizēm nopurinādams smiltis un ūdens pilienus. Pēc desmit minūtēm ejas kjuva platākas, viņa kājas sataustīja pakāpienus, uzskrēja pa tiem augšā, un, raug, no spraugas izlīda Tingsmeistara rudā galva un priecīgās, zilās acis zem taisnajām, kuplajām uzacīm. Viņš pameta skatienu visapkārt: tas bija telegrāfā tornis, fabriku pilsētiņas Midltaunas visaugstākais punkts. No šejienes, vairāku simt metru augstumā uz Ņujorku aizstiepās tērauda trošu tīkls. Daļa trošu bija savienota ar milzīgajiem elevatoriem, daļa kalpoja, lai nogādātu Midltau-

nas siena ķīpas uz Roleja manēžu, kas atradās netālu no «Patricianas». Tieši tai brīdī divi liela auguma strādnieki piestiprināja presētā siena ķīpas ķēdi pie vada bloka.

—  Mend-Mess, — pačukstēja viņiem vīrs blūzē.

—  Mess-Mend, — abi atbildēja. —• Vai gribat pavizināties, Mik? Sēdieties, sēdieties!