Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Pusstundu doktors sēž, izstiepis kājas uz aukstā ka- mina režģa. Viņš atpūšas klusēdams, koncentrēti, lietišķi, kā sportists vai atiets pirms uzstāšanās. Elpo brīžiem caur vienu, brīžiem caur otru nāsi, metodiski aizspiezdams vienu nāsi ar pirkstiem. Neko nedomā. Ierīvē deniņus ar odekolonu, kas sajaukts uz pusēm ar kādu jauki smaržojošu arabu ejļu. Pusstunda aizrit. Vienaldzīgā, inertā sejas izteiksme doktora sejā izzūd, skatiens atkal kļūst asi vērīgs, šķelmīgs. Lielās brilles modri iemirdzas. Rītakurpes tiek nomestas; atkal smokings, kurpes, platmale, viss pēc kārtas, spieķis rokā, kabatas portfelis un pīpe iekškabatā, — doktors Lepsiuss ir atkal svaigs, viņš gatavs no jauna doties ceļā, kur varbūt iegūs jaunus faktus, faktiņus, izmēģinājumu subjektus kaut kam tādam, ko mēs ne iedomāties nevaram, vēl jo vairāk tādēļ, ka mulats Tobijs lielā mierā, palaidis gar ausīm doktora rīkojumus, iemet divas trīs glāzītes un noliekas gulēt uz vēsās masas pustukšajā istabā, pat nedomādams apmeklēt noslēpumaino Bugasu.

Ceturtā nodaļa SAKAS AR IZSAUCIENIEM

—   Ai, ai!

—   Ak kungs!

—   Va-ai! Vail

Tādiem izsaucieniem uzticīgie mājkalpotāji saņēma Jeremijas Morlendera mirstīgās atliekas. Tikai vecā nē- ģeriete Pollija, aukle, kas bija izauklējusi gan Jeremiju, gan Arturu, neraudāja — un tas bija vēl jo apbrīnoja- māk tāpēc, ka viņa kungu mīlēja no visas sirds. Acis ieplētusi, ne plakstiņam neietrīcoties, viņa skatījās uz cinkoto zārku, grozīdama pirkstos pelēku akmentiņu- talismanu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka šveicars neizturēja un viņai aizrādīja, tiesa, visai godbijīgi, jo no nēģerietes virtuvē visi baidījās.

—   Kā tad jūs, Pollij, tā, it kā nekas nebūtu noticis?

—  Muļķis, — Pollija mierīgi atbildēja un tā arī ne- nobirdināja ne asariņu.

Augšā, Artura mirušās mātes buduārā, jauneklim par ļoti lielu izbrīnu un dusmām nez kādēļ bija iekārtojusies misis Elizabete Vesone.

Pārvarēdams savas bēdas un naidu, Arturs Morlenders stingriem soļiem devās pa kāpnēm augšā.

Šai istabā viņš nebija bijis gadus piecus. Tā jau sen stāvēja aizslēgta, un visus šos gadus no ielas varēja redzēt logiem priekšā nolaistos smagos aizkarus. Arturam par izbrīnu te neoda pēc ilgi stāvējušiem paklājiem un zīdiem, te neredzēja izbalējušu laku un kožu saēstu mēbeļu polstējumu, viss šai vecajā, nolaistajā istabā bija atjaunots un uzposts. Pie logiem gaiši aizkari, mēbeles — pavisam citādas kā agrākās, kas te bija stāvējušas jau piecpadsmit gadu, zaļi stādi puķu podos, jauns rakstāmgalds un grāmatu skapis ar jaunākām grāmatām. Neviens, izņemot veco Morlenderu, te nevarēja iekļūt: atslēga karājās viņam pie pulksteņa ķēdītes kopā ar bre- lokiem. Skaidrs, ka Jeremija Morlenders pats istabu bija sagatavojis jaunajai iemītniecei.

Gluži kā atbildēdama uz šīm domām, Elizabete Vesone pacēla savu skaisto galvu un paskatījās uz Arturu:

—   Kā redzat, jūsu tēvs mani bija gaidījis. Viņš tik rūpīgi izpildījis visas manas vienkāršās vēlēšanās. Žēl tikai, ka nav brīdinājis dēlu par mūsu laulībām…

Izņēmusi no somiņas četrkārtīgi salocītu papīra lapu, viņa pasniedza to Morlenderam:

—   Paraugieties, Artur, — tā ir mūsu laulības apliecība. Man grūti par to tagad runāt, bet vēl grūtāk redzēt jūsu izbrīnu un neticību. Lai arī cik spēcīga un stingra rakstura cilvēks bija Jeremija, lai arī cik karsti viņš mani mīlēja, tomēr acīm redzot viņš vēl nav spējis jums pastāstīt par jūsu pamāti.

Viņa nopūtās un nolieca galvu. Pa vaigiem viņai ritēja asaras. Nekas šajā skaistajā un bēdu nomāktajā sievietē, kas izturējās apbrīnojami mierīgi, neatgādināja ne viltvārdi, ne avantūristi. Un tomēr Arturs Morlenders nevarēja aiz naida pat paelpot. Tas bija trieciens — trieciens viņa sirdij, patmīlībai, cieņai pret tēvu. Pat viņa bēdām bija it kā pielikta klāt krietna porcija etiķa un piparu. Sākot ar skaistumu un beidzot ar samtaino balsi — katrs vaibsts, katra šīs sievietes kustība izraisīja viņā trakuma lēkmi, līdzīgu jūras slimībai.

—  Es atnācu pateikt, ka atstāju šo māju, — viņš ierunājās tik šņācošā balsī, ka pats to nepazina. — Bet, pirms aizeju, es vēlētos dzirdēt sīkāk par tēva nāvi, par ko jūs acīm redzot esat vairāk informēta nekā es.

Elizabete Vesone piecēlās. Par atbildi kaut kas pamirdzēja viņas zilgani melnajās acīs ar mazajām, punktiņiem līdzīgajām zīlītēm.

—  Man gribētos dzīvot mierā ar Jeremijas dēlu, — viņa lēnām iesāka, — es biju gatava piedāvāt viņam savu viesmīlību un daļu man atstāto līdzekļu, jo, jums jāzina visa patiesība, mister, ka jūsu tēvs man ir novēlējis šo namu un visus savus ietaupījumus, un sava izgudrojuma projektu… Bet, kad tādā nepiedienīgā tonī…

—   Sava izgudrojuma projektu? — Arturs iekliedzās.

—  Jā, sava izgudrojuma projektu. Vai gribat redzēt testamentu? Parādīt jums to tāpat, kā parādīju laulības apliecību?

—  Tēva testaments glabājas pie notara Krafta!

—  Jeremija uzrakstījis Krievijā jaunu. «Torpēdas» kapteinis man to nodeva kopā ar nelaiķa mantām.

—  Es izsaukšu veco Kraftu un izlasīšu jauno testamentu kopā ar viņu.