Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Pārējie vārdi izskanēja uz kāpnēm, kas veda uz «Okeanijas» pagrabiņu «Karsti ēdieni un stiprinoši dzērieni — speciāli jūrniekiem». Mums, lasītāj, nav jēgas kāpt lejā nopakaļ, it sevišķi vēl tāpēc, ka viens tips nenoteiktu un grūti iegaumējamu ārieni, ar cietām runča ūsām un izspiedušos ādamābolu, ļenganām un kā podagras slimniekam locītavās pietūkušām rokām jau aizgāja abiem matrožiem nopakaļus.

Trešā nodaļa DOKTORS LEPSIUSS VIENATNĒ PATS AR SEV!

Straujiem soļiem, kas neatbilda ne viņa vecumam, ne korpulencei, doktors Lepsiuss devās uz savu dzīvokli otrajā stāvā. Telpas, ko viņš aizņēma, bija ļoti vienkāršas. Istabas bija bez mēbelēm, logi bez aizkariem, grīdas bez tepiķiem. Tikai ēdamistaba ar kaminu un mazā guļamistaba likās apdzīvota. Bet aiz šās mājas doktoram Lepsiusam bija vēl piebūve, kur neviens netika ielaists, izņemot viņa kalpotāju mulatu un medicinas māsas. Tas bija Lepsiusa privatais stacionars, kur viņš izdarīja savus noslēpumainos eksperimentus.

Uzkāpis dzīvoklī, doktors šķita satraukts. Viņam kustējās visi trīs pakāpieni, kas veda uz degunu, kad viņš murmināja pie sevis:

— Kongress, īsts kongress! Kāda joda pēc viņi visi sabraukuši Ņujorkā? Bet vēl jo labāk, vēl jo labāki Tieši īstā laikā, draudziņ Lepsius, kad tavam atklājumam sāk ievajadzēties papildu piemēriņu, pārbaudes subjektu… Tobij! Tobij!

No blakus istabas izslīdēja mulats biezām lūpām un mazām kā pērtiķim rociņām. Lepsiuss atdeva viņam platmali. un cepuri, apsēdās atzveltnī un dažus mirkļus sēdēja nekustīgi. Tobijs stāvēja kā statuja, raudzīdamies grīdā.

—  Tobij, — Lepsiuss beidzot klusā balsī sacīja,

—  ko dara viņa augstība Bugass Trīsdesmit Pirmais?

—   Ed slikti, šķendējas. Uz vingrošanu arī nekādi nebija piedabūjams, lai gan es piedraudēju sūdzēties jums.

—   Tu saki, — nebija piedabūjams?

—   Nebija piedabūjams, kungs.

—   Hm, hm. .. Bet vai tu mēģināji piekārt augšā pudelīti?

—  Visu izdarīju, kā jūs likāt.

—   Nu iesim apraudzīsim viņu… Starp citu, Tobij, aizsūti, lūdzu, šoferi ar manu vizitkarti uz šo te adresi.

Lepsiuss uzrakstīja uz aploksnes dažus vārdus un nodeva mulatam. Pēc tam viņš atvēra skapi, paņēma pudelīti ar tumšu saturu, iebāza to sānkabatā un sāka lēnām kāpt lejā, šoreiz pa iekšējām kāpnēm, kas veda uz mājas sētu.

Pēc mirkļa Tobijs viņu panāca. Viņi izgāja cauri vairākām tukšām un drūmām istabām, kur tapetes klāja putekļi un zirnekļu tīkli, tad caur mazām durtiņām nokļuva sētā. Sēta bija izlieta ar asfaltu. Augstās mūra sienas pa labi un pa kreisi to pilnīgi noslēpa no ielas gājēju skatieniem. Nekur neredzēja ne soliņa, ne puķu dobes, gluži kā kad tas būtu nevis pagalms Ņujorkas centra kvartalā, bet cietuma akmens sprosts. Pēc kādiem simt soļiem abi nonāca pie ne visai augstas betona celtnes, kas izskatījās pēc auto garažas. Dzelzī kaltās durvis bija aizslēgtas ar smagu atslēgu. Tikko Lepsiuss gribēja bāzt slēdzeni atslēgas caurumā, viņam aiz muguras no galvenās ēkas puses atskanēja kāda balss. Lepsiuss nervozi atskatījās:

—   Kas tur?

—   Doktor, te pēc jums jautā! — izskrēja saimniecības vadītāja baltu cepurīti galvā,pati sarkana kā biete.

—  Te pēc jums jautā, jautā, jautā! Doktora saimniecības vadītāja miss Smoula bija

pakurla — visai niecīga priekšrocība sievietei, kas nav pazaudējusi mēli.

—   Ka-a-s? — gari stiepdams, iesaucās Lepsiuss

—   Labi! — miss Smoula viņam atbildēja, enerģiski pamājusi ar galvu.

Un tūliņ kaut kāds nabadzīgi ģērbies tips dīvainā gaitā devās pāri pagalmam pie Lepsiusa.

—   Kaut jupis būtu parāvis tādu muļķi! — doktors pie sevis nošķendējās. — Tu viņu turi, lai nenoklausītos, ko runā, bet viņa tev nodara ļaunu citādā veidā … Kas jūs esat, ko jums vajag? — Pēdējie vārdi attiecās uz pienākušo cilvēku.

—   Doktor, palīdziet slimam, grūti slimam! — teica svešais pilnīgi bez elpas.

Lepsiuss paskatījās uz runātāju caur apaļajiem briļļu stikliem:

—   Kas jūsu slimniekam kait?

—   Viņš … viņam uzkrita kaut kas smags. Kaulu lūzums, iekšējais asinsizplūdums, vārdu sakot — slikti.

—   Labi, pēc stundas ceturkšņa es būšu klāt. Atstājiet savu adresi.

—   Nē, ne pēc stundas ceturkšņa. Nāciet tūlīt!

Doktors sarauca uzacis un pasmaidīja. Tas ar viņu

atgadījās ļoti reti. Viņš pameta mulatam ar acīm uz stacionara pusi, pasniedza viņam slēdzeni un devās neatlaidīgajam svešiniekam līdzi.

Tikai tagad viņš apskatīja atnācēju, kā nākas. Tas bija neliela auguma bāls cilvēks, kam zem blūzes varēja redzēt lāpstiņas, bet roku locītavas bija mazlietiņ pietūkušas. Acis viņam bija iekritušas un šaudīgas kā rūdītam dzērājam, kas uz laiku spiests būt skaidrā. Padegunē spurojās retas, asas runča ūsas; no kakla spiedās ārā ādamābols.

—   Redziet, jāpāriet tikai pāri ielai, — viņš drudžaini iegalvoja doktoram, tuvodamies ļoti augstam komerctipa debesskrāpim, — tas ir viss, ekipāžās nevajag… — Bija redzams, ka viņu nospiež katrs solis, ko sper doktors, un viņš labprāt būtu aizdevis viņam savas kājas.