Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Jūs izklāstījāt man toreiz savas brīnišķīgās grāmatas galvenās domas, un kopš tā mirkļa es kļuvu jūsu cilvēks, Džek! Kapitals akumulē cilvēku enerģiju, ikviens tekošs rēķins, ikviena čeku grāmatiņa — tie ir uzkrāti cilvēku enerģijas kilovati, — jūs teicāt. Es, jāatzīstas, toreiz nekā nesapratu un lūdzu paskaidrot. Jūs sākāt man izskaidrot. Vāvere velk uz midzeni riekstus, ko nevar uzreiz apēst. Skudras sagādā krājumus ziemai. Viss, kas eksistē virš zemes, gādā krājumus: lapa — savos chlo-

rofila graudiņos, gliemežnīca — savā pērlē, akmens — savā rūdā. Arī cilvēks iemācījies sagatavot sev enerģijas krājumus, viņš ir iemācījies akumulēt elektrību. «Bet kas gan akumulē, savāc paša cilvēka enerģijas krājumus?» jūs jautājāt un pats atbildējāt: «Cilvēka enerģiju akumulē kapitals.» Es toreiz ne visai labi to sapratu un apjucis lūdzu paskaidrot sīkāk …

—   Un es jums paskaidroju! — Kreslings nepacietīgi iesaucās. — Es paskaidroju, un jūs sapratāt. Cilvēks uzkrāj kapitalu … Bet kas gan ir kapitals, ja ne apslēptas iespējas piepildīt miljoniem drosmīgu centienu, vēlēšanos, kaislību un tieksmju pēc varas! Jūs turat kapitalu bankā, bet nauda bankā — tā ir gliemežnīcā augoša pērle — jūsu neierobežotās iespējas parādīt sevi pasaulei. Jūs ieguldāt naudu akcijās, bet akcijas — tās ir cilvēkā mutujojošu kaislību silosa tornis. Miljom nabadzīgo ģēniju nomiruši, palikdami cilvēcei nezināmi tāpēc, ka viņi bija nabadzīgi. Bet es, kapitalists, varu izvērst savu gribu, savus talantus, likt savam vārdam pārskanēt pār visu pasauli, iegūt visu, ko vēlos, ietekmēt jebkuru procesu, jebkuru kustību pasaulē, varu radīt, varu izpostīt, varu …

—    Pagaidiet! — Morlenders iesaucās. — Es vēl tagad atceros jūsu toreizējās runas. Kapitals padara jūsu spēkus un jūsu gribu par visstiprāko, kas vien ir pasaulē, tas izstiepj jūsu rokas tūkstošiem kilometru garumā, padara jūsu muskuļus līdzīgus zemestrīces stic.hi- jas spēkam — vai ne? Es atkārtoju jūsu vārdus. Tie aizrāva mani. Esmu atkārtojis tos visu savu mūžu. Akumulētās cilvēka enerģijas pieaugums Džeka Kreslinga miljardos! Un, kad es braucu uz Krieviju, jūs atkal mani visur pavadījāt, Džek… Jūs ieteicāt man ieskatīties padomju ekonomikas dziļākajā būtībā. Kad mēs, kapitalisti, nometām zeltu zemē, jūs teicāt, tad no tā izaug trīs, četras un desmit reizes vairāk zelta, nekā nomests, un līdz ar to palielinās zelta īpašnieka personīgās iespējas. Bet komunisti ir iznīcinājuši naudu, iznīcinājuši cilvēku iespējas. Pie viņiem, lai cik arī nometīsi, tikpat vien paliks — kapitals neaug! Tā kā pie viņiem cilvēka psichoenerģijai nav rezervju, tad tai ir

viens dienas mūžs kā tauriņam: viena īsa darba diena, puse no cilvēka rokas garuma, — vai atceraties? Es atkārtoju precizi, gandrīz citēju jūs. Tā, redziet, Džek… — Morlenders apstājās.

—  Turpiniet, — Kreslings noteica dīvainā tonī.

Inženieris nemanīja šo toni. Viņš nemanīja arī miljardiera saltās, stingās putna acis, kas cieši raudzījās viņā. Izgudrotājs bija aizņemts ar savām domām, kas viņu bija nodarbinājušas visā lidojuma laikā.

—   Tā, redziet, dārgais Džek, jūs esat kļūdījies — un es līdz ar jums. Es nodzīvoju boļševiku zemē mēnesi. Pēc jūsu norādījumiem es apbraukāju šo zemi, cerēdams atgūt jūsu drauga Monmoransi koncesiju likumīgā ceļā. Izpētīju arī visādus citādus ceļus. Sameklēju visas spraudziņas. Novēroju cilvēkus… Džek, nelolojiet veltas cerības! Viņu radošās iespējas ir daudz lielākas par mūsējām! Lai arī pie viņiem no nedzīvas naudas neaug nauda, toties aug jaunas rūpnīcas, tilti, mašīnas, ceļi, kanali, stacijas! Lai arī viņiem nav kapitala vai, kā jūs to saucat, «psichiskās enerģijas substrātā», toties viņiem ir pati šī enerģija — neierobežotā daudzumā! Un šajā enerģijā pie viņiem uzkrājas tas pats pieaugošais iks, tā rauga sēnīte, kas pie mums virza visu uz priekšu ar naudas palīdzību, piespiežot rasties kapitalam. Vai jūs zināt, dārgais Džek, kas tā ir par sēnīti?

Morlenders mazliet paliecās uz nekustīgā Kreslinga pusi. Viņš uzlika roku uz Kreslinga asā ceļgala un sāka konfidenciāli draudzīgi runāt, izteikdams vārdos savas apslēptās domas:

—  Vai mums nebūtu labāk atteikties no sava plāna, ko? Es ceļā domāju … Akumulētā enerģija, substrāts — tur jums taisnība. Tikai redziet, kas par lietu: kam pieder, Džek, kam pieder tā enerģija, kas akumulēta kapitalā, kādas psichoenerģijas substrāts tas ir? Tur jau ir tā lieta, ka ne jūsu, Džek, bet šo pašu masu, kas te, Midltaunā, un tur, ikvienā štatā, strādā mūsu labā. Bet, ja tā, kur tad paliek jūsu personīgās iespējas? Boļševikiem, ikvienam no viņiem, ikvienam strādniekam viņu zemē, ir vairāk šo personīgo iespēju nekā mums, — šī rauga sēnīte, ražošanas spēku pieaugums, pie viņiem ceļas reizē ar viņu pašu enerģiju.

Džeks Kreslings skaļi iesmējās.