Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Tema: strādnieks var uzveikt kapitalu ar slepenas varas palīdzību, liekot- brīnišķīgā veidā darboties paša gatavotajām lietām. Citiem vārdiem •— ražošanas spēku attīstība sagrauj ražošanas attiecības.

Saturs: rodas no jaunā, ar lietām saistīta trika nebeidzamajām iespējām.

3. Kādas bija atsauksmes par manu ideju

Daži cilvēki, kas tai brīdī gadījās man tuvumā, iz- kritizēja visu smalkās druskās.

«Bijušais» cilvēks dzēlīgi teica:

—   Vai tad jūs nezināt, ka pie mums literatūras kurss mainās kā kinoseanss otrdienās, ceturtdienās un piektdienās? Kamēr jūs uzrakstīsiet Pinkertonu, ievaja- dzēsies sarkanās daiļstatistikas vai sarkanā daiļvēstul- nieka.

Piesardzīgais cilvēks piebilda:

—    Tas ir naivi — rakstīt «oriģinālu» un cerēt, ka pret tevi izturēsies kā pret tulkotāju. Kādas jums ir izredzes?

Mēļotājs ierosināja:

—   Aprunājies ar Gēti.

Es paņēmu no plaukta sējumiņu, atšķīru un izlasīju: «Und da ist auch noch etwas Rundes…» («Ari tur ir kaut kas apaļš …») — no dziesmiņas par Kristelu.

Mēļotājs samierinoši paziņoja:

—   Tev atliek uzrakstīt Pinkertonu ar statistiku un vēstulnieku pielikumā, paziņot, ka tas ir ārzemnieks, un nosaukt par Dolāru.

4. Materiali romanam-pasakai

Es sēdos rakstīt.

Man nebija ne plāna, ne nosaukuma, ne fabulas, ne darbojošos personu, ne mazākā priekšstata par to, kāds saturs būs pirmajai daļai; itin nekā, izņemot Miku Tingsmeistaru un viņa dziesmiņu.

Bet mēs dzīvojām neparasti interesantā laikā — pirmo revolūcijas gadu dižajā laikā. Mūsu piemērs saasināja visā pasaulē divus galējus polus-nometnes. Vēsts par Oktobra apvērsumu un par pirmo sociālismā zemi nokļuva līdz visattālākajām mūsu planētas vietām, sadalot cilvēci divās nometnēs. Dižais aicinājums «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» lika pukstēt miljoniem strādnieku siržu vienotā taktī. Bet tas arī izraisīja zvērisku naidu vecās pasaules saimniekos, ap- spiedējos un kaoitalistos, un vienoja tos. Imperiālismu aizstāvēt cēlās fašisms. Vispirms tas bija italisks: par pirmo fašisma un tā barveža Musolini balstu kļuva Itālijā. Par visu to mums katru dienu stāstīja avīzes — un skaidrs, ka iespaidi no apkārtējiem faktiem un notikumiem kļuva par manas pasakas galveno materialu.

Rakstīju es neparastā uzbudinājumā: man pašai gribējās ātrāk uzzināt, kas būs tālāk. Man aiz muguras stāvēja mājinieki. Viņiem bija nejauks paradums pareģot, kas notiks tālāk. Es par spīti un aiz patmīlības tūliņ izdomāju gluži otrādi. Tādējādi intriga visu laiku izslīdēja no lasītāju minējumiem kā noziedznieks no slepenpolicista, un es sazīmēju savu «nelaiķi Jeremiju» «Ilinoisas štata ģenerālprokurorā» gluži pēdēja minūtē,

pašai sev negaidot, it kā es būtu uzlēkusi uz kāda ejoša vilciena kāpnītēm, kurš dodas ne tai virzienā, kurp man vajag.

Noslēpumainais Gregorio Čice — protams, itālietis, kā toreizējie fašisti, — iznāca neparastas tumsas apņemts. Vakaros man no viņa bija bail; kādam arvien vajadzēja sēdēt man blakus un, ja uz grīdas nokrita grāmata vai spalvaskāts, es šausmās nodrebēju. Mana māsa sūdzējās, ka naktīs rādoties lietuvēns. Bet visšausmīgākais bija tas, ka es absolūti nezināju, kādā veidā tieši Gregorio Ciče ir šausmīgs un kā izskaidrot viņa īpašības. Aiz nezināšanas es arvien tālāk un tālāk atvirzīju atrisinājumu. Kad tas pienāca gluži klāt, es tā izbijos, ka gandriz devu iespēju Giegorio Cičem izbēgt no atmaksas. Mana meita Mirela ilgi nevarēja man to piedot un negribēja pastaigāties pa Ķieģeļu ielu, jo tajā bija nepabeigts nams un Ciče varēja būt tajā paslēpies.

Toreizējās Polijas panu valdība bija asi naidīga pret padomju tautu, un misis Vesone, Padomju Krievijas ienaidnieks, man bija poliete. Manas simpātijās un antipātijās, tāpat kā atsevišķi notikumi, virknējās un bija atkarīgi no iā, kas notika mums apkārt.

Varbūt lasītājs brīnīsies par to, kā Dzims Dolārs apraksta Petrogradu 23. gadā. Protams, pilsēta nebija un nevarēja būt tāda, un brīnišķīgās laboratorijas, Aeroelektrostacija un eksperimentālās rūpnīcas — autora fantazijas auglis.

Bet es nolēmu aprakstīt mūsu zemi tādu, kāda tā, man šķita, būs tālā nākotnē — gaiša, visvarenas tech- nikas un dižu atklājumu zeme, kur uzvarēts bads, klimats, slimības. 5o utopisko elementu vajadzēja ieturēt, pirmkārt, pasakas toņos, otrkārt, tādā brīnumainā veidā, kādā tas varēja izskatīties, raugoties ar manis izdomātā amerikaņu autora acīm.

Cik tā man bija liela laime rakstīt «Mess-Mend»!

5. Nelaimīgā mīlestība izgaisa līdz ar smiekliem

Katru nedēlu es uzrakstīju vienu turpinājumu. Biju nonākusi līdz Ilinoisas štatam. No manas spalvas izslīdēja miss Junona Milki, «jaunā piecdesmitgadīgā meitene», īsā teniskleitiņā un sarkanu parūku galvā. Es pamanīju, ka viņa mērkaķojas man pakaļ un padara