Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

smieklīgas manas vissvētākās jūtas. Viņas stāsts melnrakstā iznāca izplūdis — ne no asarām, bet smiekliem. Es smējos tā, ka man sāka vēders sāpēt. Vecā aukle Vera Aleksejevna atnāca apslacīt mani ar svēto ūdeni. Ar vienu roku es smiedamās turēju vēderu, ar otru rakstīju. Bet, kad beidzu, atlaidos pret krēsla atzveltni, aiz noguruma nožāvājos un pamanīju, ka līdz ar smiekliem pagalam ir visa mīlestība, gluži kā verdošā ūdenī saplīsusi ola, un jāatzīst, ka tās pat nebija vairs nemaz.

6. No kurienes radās «Mess-Mend»?

No vārdnīcas. Kad bija vajadzīga parole, es pielaidu kaķi Pašku pie vārdnīcas. Mūsu kaķei patīk šķirt lapas. Paška uzreiz sagrāba piecas lapas, atšķīra, un es uzgāju vispirms «Mess», pēc tam «Mend».

Bet nozīme vispiemērotākā: labošana, remonts, kop- galds, maisījums, vārīt putru.

7. Džims Dolārs dodas pasaulē

Katru svētdienu pie manis sapulcējās draugi — rakstnieki un literatūras jaudis. Viņi klausījās «Mess- Mend» no viena turpinājuma līdz otram. Kad romāns bija galā, katrs izteica savas domas.

Apkopojot tās, iznāk šāds vērtējums:

«Velns zina, kas tas tāds ir. Rakstnieku savienība apvainosies. Ko teiks Jevgeņijs Zamjatins? Un, beidzot, var noorganizēt un uzrakstīt veselu sēriju tādu romānu, nodibināt savu izdevniecību un tikt uz zaja zara.» Mēs tūliņ iesniedzām lūgumu, ka gribam organizēt izdevniecību «Stāstnieku klubs», un mums tūliņ to atteica.

Pēc tam es paliku tikai divatā ar savu gara bērnu, kuru ikviens lasīja bez atelpas un es pati biju izlasījusi desmitām reižu, un visi, tai skaitā ari es, bija pilnīgā nesapratnē, kas tas ir.

Bet — aizritēja trīs mēneši. Cita manuskripta man nebija. Es sagrabināju naudu vislētākajam vilcienam «maksimka», ietinu manuskriptu avīzē, uzvilku par četriem miljardiem[7] pirkto šineli un braucu uz Maskavu.

Toreizējais Valsts izdevniecības direktors, vecās

Ļeņina gvardes boļševiks Nikolajs Leonidovičs Meščer- jakovs paņēma no manis manuskriptu, kāds tas bija. Sīkā rokrakstā aprakstītās lapiņas (mēs toreiz manuskriptus vēl nepārrakstījām uz mašīnas!) viņš paķēra līdz uz māju, uz viesnīcu «Metropole», vienā naktī izlasīja, izsauca mani otrā dienā uz Valsts izdevniecību un tūliņ noslēdza ar mani līgumu. Tika nolemts saglabāt pseidonimu «Džims Dolārs», un N. Meščerjakovs uzrakstīja romanam priekšvārdu, kas manu joku atbalstīja.

8. Dažus vārdus par romānu

«Mess-Mend» padomju lasītāji uzņēma labi. Tas tika pārtulkots vairākās valodās, nesaīsinātā veidā iespiests avīzē «Rote Fahne», nodrukāts Parizē armēņu demokrātu avīzē. Austrijā un Vācijā tas piedzīvoja vairākus izdevumus. No vācu strādnieku atsauksmēm vien iznāca vesela grāmatiņa. Jautādama sev, kāpēc šim pa jokam uzrakstītajam romanam tik laimīgs liktenis, atbildu.

Vispirms, tas nav haltūra. No pirmās līdz pēdējai lappusei «Mess-Mend» uzrakstīts tai drudžainajā pacilātībā, ko izraisa «fosfora degšana», citiem vārdiem — daiļrade. Daudzas nodaļas esmu pārstrādājusi desmitām reižu. Līdz šim laikam es" neieredzu pirmo izdevumu un uzskatu to par vāju, bet citādi tas nevarēja būt, tāpēc ka tie ir pirmie soļi, taustīšanās pa vēl neiemītu ceļu. Un, otrkārt, tas viss pilnīgi vērsts pret diviem galvenajiem mūsdienu ļaunumiem — pret karu un fašismu. Ir portreti, kas raugās, lai arī no kuras vietas skatītos, tieši jums virsū. Šīs grāmatas skatiens, man šķiet, raugās tagadnē.

Kur slēpjas «Mess-Mend» formas noslēpums?

Neaizmirsīsim, ka tā ir parodija. «Mess-Mend» pa- rodē Rietumeiropas dēku romana formu, parodē, bet ne atdarina to, kā kļūdaini domā daži kritiķi.

Bet daudzām grāmatām ir liktenis — sākties pa jokam un beigties nopietni, līdzīgi Pikvikam.

Izmantojot parastos Rietumeiropas detektivu romānu

štampus, es pavērsu to smaili pret mūsu gadsimta 20. gadu imperiālismā un fašisma graujošajiem spēkiem, bet visu pozitivo romantiku un šā darba laimīgo teik- smainību — lai cildinātu visu zemju un tautu strādnieku šķiras radošos spēkus.

Rakstīšanas procesā parodija tika izdzīvota un radās savdabīgs patoss, es teiktu — jaunā, šķiriskā trika patoss. Romānā «Mess-Mend» izgudrotajam «trikam ar lietām» nepiemīt ne universāls, ne personīgs raksturs (kā parastajiem trikiem romānos un kino), bet tas ir ar strādniekiem un ar ražošanu saistīts, un citādi nemaz nevar būt, jo lietas ir izgatavojuši strādnieki. No šejienes — tēmas labvēlīgā ietekme, tās nesadomātais romantisms, kas radies pats no sevis.

Tad vēl: neviens netika pamanījis (arī es pati ne — kamēr nebiju pabeigusi rakstīt), ka «Mess-Mend» pamatā ir pasaka par pateicīgiem dzīvniekiem. Humoristiskais kriminalnotikumu atrisinājums pēkšņi pārvēršas par «tautas daiļradi».