Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Traps pacelts. No skursteņa veļas dūmi. Klājs, rājas, neskaitāmos kajišu lodziņos izbāztas galvas, cepures,

kabatlakatiņi. Visi māj, svilpj, spiedz, un ari ļaužu pārpilnā piestātne māj, svilpj un spiedz pretī. Tvaikonis «Amelija» skaisti pagriežas un, dūmu mutuļus pūzdams, dodas tālajā braucienā.

Divdesmit pirmā nodaļa Bjutijas riskantais ceļojums

Nosūtījis Sorovu un Vilingu veikt savus pienākumus un atsveicinājies no miss Ortones, Miks Tingsmeistars beidzot ļāva vaļu savām jūtām.

Reti kāds v.arētu teikt, ka redzējis viņu tik dusmīgu, kāds viņš bija patlaban.

Miks uzsita ar dūri uz galda.

—  Nogalināt sievieti, nelieši! Ja es tikai varētu sadzīt šim cilvēkam pēdas!

—   Mend-Mess, — atskanēja no sienas.

—  Mess-Mend, — viņš steigšus atbildēja, un tūliņ istabā ar pērtiķa veiklību ielēca skursteņslaucītājs Toms.

—   Mik… — viņš iesāka savu runu stomīdamies.

—   Nu?

—  Mik, lai gan sabiedrībā runā, ka es esot nelabais, nebūs par ļaunu tev, Mik, pateikt, ka es pats sāku baidīties no nelabā. Redzi, mēs ar Van-Gopu, kā tu pavēlēji, dienu un nakti sargājam «Patricianu». Mēs tikai sēžam sienā, bet turpat sienā zem mums kāds atkal iedomājies sargāt mūs. Un, jānudien, Mik, ja es esmu nelabais tikai uz nepatiesu apmelojumu pamata, tad tas, kas staigā pa sienu zem mums, nav nekas cits kā īsts velns, par to es tev lieku savu galvu ķīlā.

—   Tātad jūs joprojām dzirdat pazemes ejā soļus?

—  Sauc to par pazemes eju, ja tev patīk, bet mēs ar Van-Gopu to saucam par velna taku!

Tingsmeistars paskatījās Toma platajā, melnajā sejā, gribēja jau pateikt viņam pāris vārdu, bet atmeta ar roku un stingriem soļiem devās uz durvīm. Atvēris tās, viņš uzsauca tumsā:

—   Bjutij! Bjutij!

Tūliņ istabā ieskrēja milzīgs balts suns ar dzelteniem raibumiem. Viņš lēkāja ap Tingsmeistaru, luncināja asti, pieplaka uz priekškājām, draudzīgi rūca, pēc tam pacēlās uz pakaļkājām un apkampa savu saimnieku ar visdedzīgāko maigumu. Beidzot, aprimis nolaizīja Mikam degunu, nogūlās uz grīdas un uzlika purnu uz viņa putekļainajiem zābakiem.

—   Bjutij, — Miks laipni sacīja, pieliecies pie sava drauga; par atbildi baltā aste enerģiski pabungoja pa grīdu. — Bjutij, man no tevis vajadzīgs kaut kas svarīgs. Kaut kas bīstams, vai saproti?

Aste ritmiski lika saprast, ka Bjutija gatava uz visu.

—   Es nevaru turp sūtīt cilvēku, Bjutij, jo tas būtu tikpat kā droša nāve. Bet tu pratīsi izkulties. Tikai pielūko, Bjutij, pielūko, draudziņ: tas, kam mēs ar tevi dzenamies pakaļ, — ir tava saimnieka lielākais ienaidnieks.

Rrrrr! — no lejas atskanēja.

—   Un ļoti liels cilvēces ienaidnieks. Esi uzmanīgs, sunīt!

—   Rrrvau! Vau! — Bjutija nikni ierējās un uzlika Tingsmeistaram uz ceļiem ķepu.

—   Mik, — Toms lūdzoši ierunājās, — ko tu esi nodomājis? Ko gan var iesākt sunītis pret nelabo?

Bet Tingsmeistaram nepatika nevajadzīgas sarunas. Viņš apskatīja Bjutijas zobus, ausis un ķepas, uzlika viņai uz krūtīm metala bruņas, tik plānas kā batists, un piesēja pie kaklasaites aukliņu, uz kuras bija savērti gaļas gabaliņi.

—   Pielūko, Bjutij, vienu kumosiņu dienā, ne vairāk, — viņš teica gudrajam sunim, kas sekoja katrai viņa kustībai.

Pametis visapkārt skatienu, viņš iebāza sev kabatā elektrisko lukturīti un šādus tādus sīkumus, pameta ar galvu Tomam un devās ceļā.

Pa to laiku hoteļa «Patriciana» virtuvē notika kalpotāju personālā svinīga apspriede ar administrāciju. Pirmos pārstāvēja misis Tindika, otro priekšgalā bija Setto no Diarberkiras.

—   Es sacīšu īsi, — misis Tindika iesāka, sakniebdama lūpas. — Kopš mistera Tindika, mana vīra nāves

dienas neviena vīrieša roka nav pieskārusies maniem pleciem. Man ir nodarīti zaudējumi. Es stingri pastāvu uz to, lai tiek atlīdzināti šie zaudējumi, kas radušies, pieskaroties vīrietim pie maniem pleciem jūsu viesnīcas teritorijā, mister Setto.

—   Pareizi! — korī atbalstīja viņu visa virtuve. — Attiecībā uz zaudējumiem — tur viņai vārds vietā. Mums arī ir nodarīti zaudējumi. Ja jau tā, tad kaut jel kurā laikā, ik katru mī|u dienu uz mums no griestiem sāks birt virsū velni, un mēs varam pirms laika zaudēt savas darba spējas.

Misis Tindika neapmierināta pagriezās pret auditoriju.

—   Nejauksim mūsu likumīgās pretenzijas, — viņa stingri teica. — Es, kā tas zināms pat miertiesnesim, varu cerēt uz sabiedrības sevišķu atbalstu, jo sabiedrība ņem vērā dabas liktenīgo spēli. Man jāstāv par sava vārda godu. Man ir stingrs nodoms atvairīt no sava vārda nezināmas izcelšanās džentlmeņu uzbrukumus jūsu viesnīcas teritorijā, mister Setto.

Setto no Diarberkiras izņēma no mutes pīpi, uzlūkoja visus klātesošos un mierīgi teica:

—  Pareizi. Jums ir nodarīti zaudējumi, un man ir nodarīti zaudējumi. Kā apgalvo šī gudrā sieviete, misis Tindika, manas viesnīcas teritorijā apmeties bezmaksas elements. Izskatīsim jautājumu … Siev, panāc šurp, izskati jautājumu. Es algoju šveicaru, es algoju kurjeru, es algoju sargu, es algoju sulaini, es algoju oficiantu, es algoju meiteni. Vai es pareizi runāju, siev?

—  Tīru patiesību, Setto.