Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

— Tie ir Mika baloži, — miss Totere pačukstēja un melancholiski nopūtās.

Tad viņa izņēma vienu no pasta baložiem, ielika vēstuli maisiņā tam uz krūtīm, atvēra augšējo lodziņu un palaida putnu brīvībā.

Bisks iesvilpās kā jau cilvēks, kas izpildījis savu pie-, nākumu, iebāza rokas kabatās un pa īsāko ceļu devās

uz klāju, t. i., pabīdīja apšuvumu un ielīda šaurajā starpsienu ejā. Viņš gāja pa tumsu ne ilgāk kā divas minūtes, kad pēkšņi sastinga kā sāls stabs. No sienas turpat tuvumā atskanēja svelpjoša skaņa. Pēc mirkļa skaņa pārvērtās par skrāpēšanos, un sienā kāds pagāja garām Biskam tik tuvu, tik dzirdami, ka mechaniķis neviļus atvirzījās tālāk, lai gan gājēju no viņa atdalīja dzelzs plāksne. Tai pašā laikā virs viņa kaut kas ar klusu troksni aizcirtās, it kā tiktu aizvērta neredzama lūka.

Bet ne jau velti skots Bisks uzskatīja, ka viņš nav no bailīgajiem. Viņš nogaidīja dažas minūtes, atbīdīja apšuvumu un izkļuva uz trapa, neiegriezdamies savā kajitē.

—  Nāksies uzrakstīt vēstulei papildinājumu. Diezgan ātri! — viņš filozofiski noteica pie sevis.

Tai brīdī viņam garām paskrēja matroži, kliegdami:

—  Dodamies jūrā, dodamies jūrā! Kapteiņa pavēle «Torpēdai» braukt uz Ņujorkas reidu. Rīt no rīta atiešana.

Bisks apturēja garām skrejošu jaunekli un jautāja:

—  Kad nodota pavēle? Vai tad kapteims ir uz «Torpēdas»?

—  Kapteini neviens no mums nekad neredz, — matrozis iečukstēja viņam ausī, — bet pavēles tiek nodotas ar stūrmaņa starpniecību.

Un zilacainais matrozis pa galvu pa kaklu metās tālāk.

Divdesmit trešā nodaļa «Torpēdas» atiešana

Jauka dieniņa tvaikoņa atiešanai, neko teikt! No rīta sāka līt. Ūdens Hudzonā pacēlās par vairākiem veršo- kiem. Naktī vētra bija sasitusi druskās visas privātīpašnieku laivas, kas stāvēja piestātnē.

Un beidzot rīta avīzes vēstīja cenu krišanos Amerikas kviešiem, tai pašā laikā ieminoties vēl par trim notikumiem: gravā pie Borneviļas meža atrasts pilnīgi sakropļots sievietes līķis; nelaiķa notara Krafta sekretārs apzadzis kasi un nozudis bez vēsts; kaut kādi nezināmi ļaundari negaidot izzaguši no Kreslingu dzimtas kapličas zārku ar Jeremijas Morlendera mirstīgajām atliekām; zārku uz nelaiķa aukles un no Eiropas atbraukušo attālāko radinieku lūguma bijis paredzēts atvērt; neraugoties uz visām pūlēm, zagļi nav atrasti…

Izlasījis visu to, doktors Lepsiuss ļāva avīzei nokrist uz ceļiem un pilnīgā nespēkā atslīga atzveltnī. Viņš juta sevī naida uzplūdus pret cilvēkiem. Viņš nevarēja saprast, kas spiež viņu strādāt šās pašas cilvēces labā …

Pēc brīža doktora Lepsiusa dabiskais optimisms ņēma virsroku, un viņš pašķīra avīzes lappusi, cerēdams atpūtināt garu pie teatra, laulību, sporta, biržas un tamlīdzīgām uzjautrinošām ziņām.

Pēkšņi viņa skatiens atdūrās uz dažām kursiva rindām. No dusmām sprāgdams vai no ādas ārā, Lepsiuss izlasīja:

«Vakar pīkst. 7 vakarā Četrdesmit mocekļu baznīcā notika jaunavas miss Smoulas laulības ar misteru Nata- nielu Epidermu, mūsu slavenā rentgenologa Bentrovato mājas pārvaldnieku. No līgavas puses bija klāt radinieki Smoulu kungi no Midltaunas, no līgavaiņa puses — pats doktors Bentrovato, kurš tai pašā laikā nolasīja jaunatnei, kas bija sapulcējusies ap viņu kuplā skaitā, lekciju par augļa rentgenizaciju mātes miesās, lai noteiktu tā dzimumu.»

Lepsiuss pietrūkās kājās, krampjaini saņurcīdams avīzi.

Viņa acis bija pielijušas ar asinīm. Viņš atmeta ar roku, paķēra no pakaramā cepuri un kūleniski laidās lejā pa stāvajām trepēm.

Doktoram Lepsiusam pavisam trūka elpas. Nebūtu viņš ārsts, viņš skrietu pie ārsta, lai nolaiž asinis vai vismaz lai uzraksta latiniski kādu recepti, kam, kā zināms, piemīt sava labā īpašība — uzskatāmi pierādīt, ka jūsu izdevumi nav bijuši veltīgi.

Bet arī šo apmierinājumu viņš nevarēja sev sagādāt. Lepsiuss skrēja, ko kājas nes, pa ielu, skrēja savas saimniecības vadītājas nodevības dēļ, skrēja, kur acis rāda, kamēr aizskrēja tieši pie Hudzonas.

Lietus gāza kā no spaiņiem. Avīžu pārdevēji un zābaku spodrinātāji bija paslēpušies. Retie gājēji piederēja pie to ļaužu kategorijas, kas staigā basām kājām. Pa Ņujorkas ielām vāliem vēlās migla, pacēlās virs Hudzonas un ietina visu piekrasti tā, ka Harvejas bākas prožektors meta staru kūļus pār līci, bet piekrastē pulksten 12 dienā dega elektrība.

Lepsiuss izmirka līdz ādai un ne bez izbrīnās pamanīja,ka iznācis pie reida, kur, tūkstoš ugunīs mirdzot, stāvēja «Torpēda», jau gatava uzņemt pasažierus. Traps tomēr vēl nebija nolaists. Pūlis, stāvot lietū, izrādīja briesmīgas neapmierinātības pazīmes.

—  Viņi baidās no demonstrācijām, — sacīja kāds īgnā balsī blakus Lepsiusam, — it kā mūsu laikos vēl rīkotu demonstrācijās!

—  Un kā vēl rīko! — otrs atbildēja. — Komunisti taču sūta savu pārstāvi uz Padomiju. Skaties, iznākuši viņu pavadīt gandrīz vai tāpat kā prezidentu.

Tikai tagad Lepsiuss pamanīja neparasto ļaužu straumi un ieskatījās uzmanīgāk.