Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Arturs saderinājies ar šo sarkanmataino Klēru!— lasot rīta avīzi, izbrīnījies pie sevis noteica doktors Lepsiuss, ieplezdams abus acu pārus, pats savas acis un brilles. — Taisni neticami! Arturs, sieviešu nīdējs, zvērināts vecpuisis, kas taisījās iznīcināt visas sievietes zemes virsū, kas neieraudzīja misis Vesoni un šo viņas ūsaino radinieci, viņš saderinājies ar Klēru… Tobij! Tobij!

Mulats ar atvērtu muti klusi parādījās pie doktora krēsla.

—  Tobij, ieknieb man… Ai, es neguļu! Tobij, vai tagad diena vai nakts? Vai tas esmu es vai neesmu?

Mulats mirkšķināja acis, klusi siekalodamies.

—  Ek muļķi! — nošķendējās doktors, iesitis viņam ar spieķi pa kājām. — Tagad vismaz redzu, ka tu — tas esi tu. Vācies prom!

Tobijs nozuda tikpat klusi, kā bija parādījies. Doktors Lepsiuss atkal pārlasīja paziņojumu, un tai pašā mirklī viņa pierē savilkās dusmu grumba.

—  Ahā, — viņš noteica pie sevis, — ahā! «Šaurā tuvinieku lokā …» Kopš kura laika jūs, mīļie draugi, esat izslēguši doktoru Lepsiusu no savu tuvinieku pulka? Saderināšanās — bet mani neuzaicina! Saderināšanās — bet es esmu lieks cilvēks! Saderināšanās — bet doktors Lepsiuss aizmirsts, it kā viņu varētu atcerēties tikai tad, kad ir gripa, katars, ciets vēders! … Pagaidiet tikai!

Trīs pakāpieni, kas veda uz viņa degunu, pajuka uz visām pusēm — tā bija zīme, ka doktors Lepsiuss ir galīgi satraukts. Ar neparastu veiklību viņš pietrūkās kājās, uzrāva mugurā smokingu, paķēra platmali un spieķi un tūliņ izgāja no mājas.

Pa ceļam viņš nopirka puķes un ar dzēlīgu smaidu uz lūpām un puķu pušķi rokā pēc divdesmit minūtēm enerģiski piezvanīja pie Morlenderu savrupmājas parādes durvīm.

—   Nav mājā, — atbildēja mājas pārvaldnieks.

—  Zinu, zinu, Tomas Bindštok. Ceru, ka tu atceries, kā es tev izārstēju anginu? — Ar šiem vārdiem Lepsiuss pagāja garām mājas pārvaldniekam un devās augšā.

—   Nav mājā, — teica sulainis.

—   Ļoti labi zinu, Pīter, bet nu parādi, vai tev vēl arvien tek auss! — Un doktors Lepsiuss paskatījās Pī- teram ausī, kur sen jau vairs nebija nekādu komplika-

■p

ciju, pasniedza PIteram platmali un spieķi un apņēmīgi atvēra viesistabas durvis.

Uz mīksta dīvana, ērti pievilkusi kājas, sēdēja misis Elizabete Morlendere un izšuva ar zīdu kaut ko uz atlasa. Tieši viņai pretī uz kušetes zvilnēja miss Klēra Vesone un nedarīja neko. Ieraudzījušas doktoru Lepsiusu, abas pietrūkās augšā un iekliedzās.

—  Atļaujiet man ar veca, kaut ari aizmirsta drauga tiesībām … — doktors galanti teica, pasniegdams puķes. — Esmu laimīgs, ka manai sirdij tik mīļie cilvēki savienojušies vēl ciešākā ģimenē. Bet kur tad Arturs? Atļaujiet man viņu spiest pie krūtīm.

Misis Morlendere apmainījās ar radinieci īsiem skatieniem.

—   Paldies, doktor… — viņa mazliet apmulsusi noteica. — Arturu jūs, diemžēl, nevarēsiet sastapt. Viņš ir slims, stipri slims, un mēs absolūti nevienu nepieņemam.

—  Arturs slims! — Lepsiuss iesaucās. — Vediet mani pie viņa.

Pēc šiem vārdiem viņš izvilka no kabatas klausāmo stobriņu un citus profesionālos piederumus.

—  Jā, viņš, tas ir… viņš ir pavisam citādi slims, — misis Morlendere galīgi apjuka.

—  Viņš nav slims pēc jūsu specialitātes, doktor, — zemā vīrieša balsī sarunā iejaucās Klēra. — Viņu ārstē doktors Bentrovato.

Lepsiuss apstājās, neticēdams pats savām ausīm. Viņš kodīja lūpas, pūlēdamies pateikt kaut vārdu, paskatījās uz misis Elizabeti Morlenderi, paskatījās uz miss Klēru Vesoni un apgriezies stingriem soļiem devās no šā nama ārā.

Pīters pasniedza viņam platmali un spieķi un ar noslēpumainu skatienu iečukstēja ausī:

—  Mister Lepsius, noejiet lejā ļaužu istabā. Pollija vēlas ar jums parunāt. Nepatīkama lieta, ser! Ļoti nepatīkama!

Doktoram pa visu miesu izskrēja it kā elektriskā strāva. Viņš palēcās un iezvēla sev pa pieri. Viņš savilka lūpas ļaunā smīnā un, neko vairāk Pīteram nevaicādams, skriešus devās lejā uz ļaužu istabu.

Nēģeriete Pollija jau sen taisījās mirt. 3et pēc viņas drūmās sejas izteiksmes bija skaidrs, ka zemes lietas viņai stipri kavēja izpildīt šo nodomu, un viņa atlika miršanu no dienas uz dienu.

Ieraudzījusi doktoru Lepsiusu, viņa izsūtīja visus ārā no istabas, uzlika viņam melno, izkaltušo roku uz pleca un, acīm drūmi zibsnījot, sāka čukstēt:

— Massa Lepsiuss mani neklausīja! Vecā Pollija zina daudz … Vecajai Pollijai ir Gonhuakangu akmens. Viņa tūliņ uzzināja, ka massas Jeremijas zārkā neguļ massa Jeremija. Viņa tev teica: «Massa Lepsius, liec atvērt zārku.» Un nu viņi nozaga zārku, viņi to paslēpa no visu acīm un no Gonhuakangu akmens. Tagad uzklausi mani, massa Lepsius, labi uzklausi… Masters Arturs prec dzeltensejaino raganu, labi. Bet, kas ir redzējis masteru Arturu? Un kas ir bijis saderināšanās svinībās? Neviens, neviens, neviens! Bija viens vācietis un vierts krievs, un bija viens francūzis, un bija priesteris, kuru neviens nepazīst, bet nebija neviena kalpotāja, neviena laba nēģera, nebija Pollijas, nebija massas Lepsiusa. Un nu jau ir trīs dienas, kamēr neviens nav redzējis Arturu, neviens, neviens, neviens!