Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Morlenders tās aizslēdza, piegāja pie spoguļa un aplūkoja sevi no galvas līdz kājām. Tad viņš iebāza roku kabatā, izvilka visus Vasilova dokumentus un sāka uzmanīgi tos pētīt. Dokumentu nebija mazums: partijas biļete, policijas apliecība, vēstules un Ņujorkas komunistu rekomendācijās. Te bija aploksnes, kas adresētas krievu darbiniekiem. Te vēstule no Petrogradas, kur viņš, Antons Vasilovs, tiek uzaicināts strādāt Putilova rūpnīcā par galveno inženieri. Bet, velns lai parauj, kas tad tas?

Morlenders turēja rokās saņurcītu papīra gabaliņu, kur ar zīmuli bija uzskricelēti neveikli burti. Kad beidzot viņš izprata zīmītes saturu, no neīstā Vasilova krūtīm gandrīz vai izlauzās nikns kliedziens.

Viņš gribēja kā traks dauzīt ar dūrēm sienu, bet neviens taču neatsauksies un neviena sprauga nepavēr- sies! Visapkārt klusums, aiz loga brāžas vētra. Morlenders šausmās atslīga atzveltnī.

Viņš bija sagatavojies uz visu, tikai ne uz to. Viņš' bija gatavs divdesmit reižu ziedot savu dzīvību, lai noslaucītu no zemes virsas neģēlīgos cilvēkus, kas bija nogalinājuši viņa tēvu. Bet lai viņam būtu sieva … Spītīga un neinteliģenta sieva, kas saucās par Katju Iva- novnu un kas aiz spītības brauca ar citu tvaikoni un sagaidīs viņu Kronštatē!… Arturs Morlenders, lielākais sieviešu nīdējs, nespēja pārvarēt šausmas, kas viņu pārņēma.

Viņš ilgi sēdēja kā piekalts. Tomēr mazpamazām viņa domas kļuva skaidrākas.

Galu galā sazvērnieki zina, ko dara, un varbūt šī pati Katja Ivanovna viņam būs vajadzīga kā palīdze. Bez tam — Morlenders palūkojās pa iluminatoru, — vētra nemaz netaisās rimt, tā svaida «Torpēdu» kā skaidu. Vai tad nebija iespējams, ka vecā, caurā «Amelija» sašķīst druskās, pirms tā nokļūst Kronštatē? Un, beidzot, Arturam Morlenderam ir tiesības aizstāvēt savu brīvību. Viņš… ahā! Lieliska ideja! Viņš ir pārcietis smagu jūras slimību, kas sagrāvusi viņa dvēseles līdzsvaru. Viņam vajadzīga atpūta, viņam nav spēka pildīt savus laulātā drauga pienākumus, viņš ir zaudējis atmiņu, viņš neatceras daudzas agrākās lietas, vārdus, notikumus. Viņam jāizturas neatkarīgi un ātri jāuzbudinās. Viņš neļaus tai muti atvērt, velns lai parauj!… Tomēr labāk fiktiva sieva nekā īsta, ja jau nu liktenim labpaticies padarīt viņu par precētu vīru …

Neraugoties uz visu šo prātīgo domu straumi, Arturs> Morlenders nepavisam nejutās mierīgs. Visā ceļojuma laikā viņš daudzas reizes bija mēģinājis nodibināt sakarus ar noslēpumainajiem ļaudīm, kas vadīja viņa likteņus. Viņš vairākas reizes dienā apjautājās pēc kapteiņa Gre- guara, bet ne kapteinis, ne sazvērnieki vairs neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Viņš bija atstāts pats savā ziņā.

Vētra norima, «Torpēda» lēnām iepeldēja Somu jūras

līcī.

Neīstais Vasilovs stāvēja uz tvaikoņa klāja, nervozi aplūkodams binoklī pretī slīdošās Kronštates apveidus. Laiks bija auksts, pūta ass ziemeļaustrumu vējš.

Stūrmanis Kovaļkovskis skraidīja pa klāju ar dusmīgu seju. Lai jupis būtu parāvis šo zemi! Liela vajadzība braukt iekšā tādā ostā, kur jūs neatradīsiet necienu kārtīgu cilvēku un kur valsts priekšgalā ir strādnieki!

Bet arī kurtuvē, mašīntelpās, virtuvē un stūres būdā valdīja uztraukums, un, jo tālāk virzījās tvaikonis, jo uztraukums kļuva aizvien lielāks un lielāks.

— Jā, ko lai jums saka, draugi, — Ksaverijs uzstājās ar runām, bāls no satraukuma. — Mēs te visi sēžam, lejam sviedrus, bet šis suns, stūrmanis, nemaz jau nerunājot par sarkanmati, var vilkt jums ar dūri pa zobiem, bet tur, zēni, oho-ho-ho! Tur mūsējie — visur pirmie. Tur pats admiralis cēlies no vienkāršiem matrožiem un staigā apkampies ar kurinātāju, tā tas ir!…

—   Bet rūpnīcas strādnieki — par direktoriem! — paspruka portugālim Pičergam caur sakostajiem zobiem.

—   Pie darba, nelieši! Es jums gan rādīšu! — no augšas atskanēja Kovaļkovska spiedzīgā balss. — Un lai neviens no jums nerādītu krastā savu degunu, sapratāt?

Matroži kurnēdami izklīda pa savām vietām.

Kronštate. Artura (sauksim viņu turpmāk par Vasilovu) binoklī parādījās tukšais reids. «Torpēda» turpināja virzīties uz priekšu. Pret miglā tītajām ziemeļu debesīm kā rēgi tālumā pacēlās Petrogradas torņi, smailes un kupoli.

Un tad kuģis pietauvojās. Tika nolaists traps. Stūrmanis Kovaļkovskis nikni norādīja Vasilovam uz izeju. Tvaikonis šķita kā izmiris, nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Bet, kad Vasilovs ar čemodānu rokā, skaista krievu sarkanarmieša un divu muitas darbinieku pavadībā devās lejā, «Torpēdas» matroži neizturēja: viņi ar Ksaveriju priekšgalā izskrēja barā uz klāja un sāka skaļi kliegt, visi, cik viņu tur bija: amerikaņi, vācieši, itālieši, portugalieši, francūži, abesiņi, angļi, šveicieši, jamieši:

—   Urā! All right, krievu biedri!

—   Sveiki puiši! — sarkanarmietis pagriezies uzsauca. — Pasveiciniet Amerikas strādniekus!

Abas puses pārņēma sajūsma, lai gan vārdi, ko viņi izrunāja, nebija saprotami ne vieniem, ne otriem. Stūrmanis Kovaļkovskis kā lauva no paslēptuves ielēca savu matrožu vidū.