Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Ar šiem vārdiem viņš uzvilka kurpes, svārkus, uzlika platmali, paskatījās pulkstenī un izgāja, lai pastaigātos mājas priekšā pa Moikastritu, gaidot kādu, kas viņu paglābtu no nepanesamās tēte ā tēte[5] ar Katju Ivariovnu.

Katja Ivanovna noskatījās viņam nopakaļ ar cietsirdīgu izsmieklu sejā. Viņa bija apmierināta ar sevi. Viņai bija pilnīgi visi iemesli būt apmierinātai ar sevi. Viņš, šis nožēlojamais puišelis ar dīvaino raksturu, bija vājš, apmulsis, ātras dabas, nepacietīgs, nepraša, spītīgs un neuzticīgs kā Jeremija A'lorlenders. Un viņu bija tikpat viegli aptīt ap pirkstu kā veco Vestinhauzu.

Bet pašapmierinātā skaistule izturējās sievišķīgi ne- konsekventi. Pēc cietsirdīgā izsmiekla viņas acīs pamirdzēja izmisums; viņa piegāja pie gultas un pēkšņi šņukstēdama iekrita spilvenā.

Tuk-tuk, skrap, skrap …

Kas tās par dīvainām skaņām pie durvīm? Kāds grūž tajās strupu purnu, skrāpē ar nagiem, kož polsterē- jumā … Katja Ivanovna pacēla galvu un sāka klausīties.

Vau! Rrr! Vau! — aiz durvīm atskanēja jau gluži skaidri.

Pēc tam daži strupi grūdieni, skrāpēšanās, smilk- stiens, un durvis atsprāga kāda neglīta milzīga spalvu un dubļu kamola priekšā, kas kā viesulis iedrāzās istabā.

Vēl mirklis, un netīrais kamols kā bumba ievēlās tieši Katjas Ivanovnas gultā, neganti dauzīja ar asti, apņēma viņu ar ķepām, nolaizīja muti, degunu, zodu…

—   Bjutij! — jaunā sieviete iesaucās. — Bjutij! Bjutij!

Jā, tā bija viņa, Mikaela Tingsmeistara uzticīgā Bjutija, bet kādā izskatā! Novājējusi, kļuvusi mežonīga, sapinusies un netīra, tās spalvas bija salipušas lēkšķēs, viņa smilkstēja, piegrūzdama Katjai Ivanovnai purnu, skraidīja pa istabu, apostīdama katru kaktu.

Beidzot aprimusi, Bjutija notupās pie Katjas kājām, uzlika ķepu viņai uz ceļgala un paskatījās ar tādu skatienu, it kā gribētu ko teikt.

—  Kā tu te gadījies, Bjutij? — misis Vasilova jautāja.

Bjutija iesmilkstējās un pakustināja ķepu. Tikai tagad jaunā sieviete pamanīja, ka sunim ap ķepu apsieta netīra audekla lupata, ko klāja tumši traipi. Viņa to uzmanīgi noraisīja, piegāja pie loga un sāka aplūkot traipus, kas klāja lupatu. Izskatījās, ka tās būtu asinis. Traipi šķita izvietoti simetriski. Izgludinājusi lupatu uz palodzes, viņa izlasīja burtu pa burtam:

BISKS. TORPĒDA.

Suns sekoja viņai gudrām acīm. Līdzko Katja Ivanovna atkal pagriezās pret to, tas sāka bungot ar asti un raut nost ar abām priekšējām ķepām sev no kakla siksnu, izdarīdams jocīgas kustības.

—   Kas vēl būs, Bjutij?

Nu jā, protams, pie Bjutijas atradīsies vēl kaut kas. Paceliet tai galvu, pabāziet roku aiz kakla siksnas un noraujiet no aukliņas aploksni, kas tur Joti veikli piestiprināta, tā ka sunim ar ķepu grūti noplēst, bet ar zobiem un purnu tur nepiekjūt. Re, tā … Atveriet to, izlasiet!

Katja klusēdama norāva aploksni, atvēra un izlasīja: ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

Augsti godājamais ser,

ja Jūs esat saņēmis manu iepriekšējo vēstuli un ■ izņēmis sainīti no manas slēptuves, Jums būs interesanti uzzināt Morlenderu lietas turpinājumu. Es turu rokās visus tās pavedienus. Esmu ievietots vājprātīgo namā, no kurienes apbrīnojami labi var sekot galvenajam noziedzniekam. Jūs sastapsiet mani, ja pieprasīsiet atbrīvot no 132. kameras prātā jukušo Robertu Druku.

Trīsdesmit trešā nodaļa palīdzība bada cietējiem un neparedzēti apstākļi

Kamēr «Torpēda», izlaidusi krastā Vasilovu, noslēdzās no visām pusēm kā viduslaiku bruņinieks bruņās un noenkurojās tālāk līcī, klusā un drūmā «Amelija» visu dienu līdz vēlai naktij izkrāva savu kravu.

Misters Pels ar spieķīti rokā skraidīja šurp un turp, periodiski izbārstīdams visu savu krievu valodas krājumu. Maisi, mucas, kastes ripoja no klāja krastā, bet no turienes tika pārveltas uz milzīgām kravas mašīnām. Techniķis Sorovs, kas bija iestājies Pela dienestā, rokas uz muguras salicis, uzraudzīja darbus.

Tai mirklī no mucas, kas atradās viņam blakus, atskanēja gari stiepta nopūta. Sorovs sāka ieklausīties un pagrūda mucu ar kāju.

—   Ei! — klusu atskanēja no mucas. — Ei, draugs SorovJ Mend-Mess!

Tas bija pateikts techniķim Sorovam vissaprotamākajā valodā.

Zibeņa ātrumā paskatījies visapkārt, viņš atčukstēja:

—   Mess-Mend! — un izsita mucai dibenu.

Tūlīt Sorovam pretī izslējās pazīstama galva, tad kakls un pleci, pēc tam rumpis ar pārējiem locekļiem, un no mucas veikli izlēca Lorijs Lens, novājējis, priecīgs un izspūris.

—   Sorov! Maizi un malku viskija! — viņš lūdzoši čukstēja. — Šā grieķa … nu kā viņu … Diogena dzīvei velnišķīgi trūkst ērtību, sevišķi, ja muca aiztaisīta ciet.

Sorovs iedeva viņam maizi un paslēpa viņu aiz maisu un kastu barikades, tad salika rokas uz muguras un bargi noprasīja:

—   Tagad, Lorij Len, paskaidro, kādēļ tu ielīdi Huvera mucā un, Mikam neko neprasīdams, atbrauci ar «Ameliju» šurp?

—   Un tu? — Lorijs jautāja, gremodams maizi ar dzirnakmeņu spēku.

—   Tu ļoti labi zini, ka es atbraucu pēc Mika pavēles, lai šeit sekotu fašistu suņiem.