Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Atvainojiet, ser, vai jūs esat anglis? — kāds jautāja viņam angliski, pieliecies pie pašas auss.

Vasilovs pacēla acis un ieraudzīja gara, atlētiska auguma cilvēku ar militāru stāju, sirmām ģenerāļa ūsām un elegantā komandiera formā. Viņš stāvēja Vasilovam blakus uz trotuārā un noskatījās, kā pa laukumu glītās rindās aizjāja kavaleristu kolonas.

—  Jā, — Vasilovs mechaniski atbildēja, — es esmu tūrists .. Esmu pirmo reizi šai zemē.

—   Par ko jūs tik skaļi izteicāt savu izbrīnu?

—   Es brīnījos par to veču neprātu, kurus šai namā pa labi apmāca — ābecē.

—   Ak, ser, tas ir viens no atjaunošanās veidiem, ko pie mums praktizē, — smaidot atbildēja komandieris. — Es pats nesen noliku eksāmenu politmācībā. Un uzdrošinos jums apgalvot, ka es ne savu kavaleriju, ne savus sar- kangvardus nemainīšu ne pret vienu armiju pasaulē, tik ļoti patīkami man bija sākt dzīvi no gala.

Viņš pielika divus pirkstus pie cepures, laipni palocījās Vasilovam un uzkāpa motocikletā.

Vasilova izbrīna jaucās ar skaudību. Viņš pavadīja ar acīm kavaleriju, kas drasēdama devās pāri laukumam, un gāja atpakaļ uz Moikastritu.

Pie kopmītnes parādes durvīm jau stāvēja divi cilvēki militāros formas tērpos, lūkodamies uz visām pusēm. Viens no viņiem bija Jevgeņijs Barfuss. Otru, gara auguma, pelēkām acīm un pīpi zobos, Vasilovs nepazina. Abi tūliņ pienāca viņam klāt, Barfuss saņēma viņu aiz rokas.

Garais nosauca savu uzvārdu:

—   Rebrovs, — un pamāja automašīnai piebraukt tuvāk.

—   Biedrs Rebrovs aizvedīs jūs uz Putilova rūpnīcu, mēs jūs gaidām jau desmit minūtes, — steidzīgi sacīja Barfuss. — Visus vajadzīgos paskaidrojumus jūs saņemsiet no viņa, viņš ir jūsu tiešais priekšnieks.

Ar šiem vārdiem Barfuss pielika pirkstus pie cepures, uzkāpa motocikletā un zibeņātrumā nozuda.

Neīstais Vasilovs iekāpa automašīnā, Rebrovs ielēca viņam nopakaļ, šoferis iedarbināja mašīnu, un kopmītne viņiem palika aiz muguras.

Arturs pašķielēja uz savu kaimiņu. Tas bija stalts, muskuļains cilvēks jauneklīgu seju, stingrām, plānām lūpām un smalku zoda līniju. Ausis svešajam bija mazas, gandrīz bez ļipiņām.

«Aristokrāti vēl nav izmiruši šai strādnieku un zemnieku zemē,» Vasilovs ironiski nodomāja. «Lieku galvu ķīlā, ka mana priekšniecība ir cēlusies no kādas senas dzimtas, kas pērusi dzimtzemniekus.»

—   Biedri, — viņš to uzrunāja, — jūs droši vien arī agrāk strādājāt Putilova fabrikā?

Rebrovs izņēma no mutes pīpi un atbildēja labā angļu valodā:

—   Jūs uzminējāt.

—   Kur tad jūs mācījāties par inženieri? Droši vien Anglijā?

—   Jūs atkal uzminējāt, — Rebrovs pasmaidīja. — Ja to, ko es darīju Anglijā, var saukt par «mācīšanos par inženieri», tad es mācījos Anglijā.

Vasilovs kādas minūtes pārdomāja, no kura gala atsākt iztaujāšanu. Bet, pirms viņš bija paguvis atvērt muti, Rebrovs izdauzīja pīpi, aši iebāza to kabatā, pagrieza pret Vasilovu seju, kas tā pārsteidza ar savu daiļumu un smalkumu, un draudzīgi ierunājās:

—   Es taču esmu Putilova rūpnīcas eļļotājs, bet mans tēvs bija tai pašā rūpnīcā atslēdznieks. Septiņpadsmit gadu vecumā mani izsūtīja uz Sibiriju, es aizbēgu uz Angliju un kaut ko tur iemācījos, strādāju Birminghemā pie Paukinsa par kurinātāju. Pēc revolūcijas Putilova fabrikas strādnieki mani ievēlēja par direktoru — un nu manas zināšanas mazliet noderēja.

«Velns lai parauj!» Vasilovs atkal nodomāja, pieminēdams velnu šodien gandrīz vai simto reizi. «Es nevaru šo zemi saprast, pat ja trīsdesmit vācu Bedekeru būtu to aprakstījuši trīsdesmit valodās. Es atsakos to saprast!»

Viņi tagad drāzās pa platu šoseju, kam gar abām pusēm auga brīnišķīgas liepas. Steidzīgie gājēji devās vienā un otrā virzienā. Pilis mainījās ar ēnainiem dārziem, kur bija izrakti dīķi un kanali, un, beidzot, tālumā pret zilajām un pilnīgi skaidrajām debesīm pacēlās tūkstošiem dažāda augstuma, platuma un formas rūpnīcu dūmeņu. Tas bija vesels mežs pret debesīm paceltu roku, kas bija līdzīgas pastieptām lūpām, bet kas pūta dvašu neparasti viegli un neatstāja pie debesīm ne mazāko elpas pēdu.

—   Mūsu rūpnīcas ciemats, — Rebrovs ierunājās, parādīdams ar pirkstu. — Mēs esam koncentrējuši visu mūsu ražošanu vienā vietā. Agrāk Pēterburgu no visām četrām debess pusēm apņēma rūpnīcas, bet tagad mēs tās pārcēlām uz šo kalnaino daļu un pārvērtām par eksperimentāli pētniecisku iecirkni. Īstenībā jūs strādāsiet rūpnīcā-muzejā, rūpnīcā-skolā, rūpnīcā-akademijā — redziet, kas tagad ir vecā Putilova rūpnīca. Paskatieties šurp: vai redzat tos trīs lokus, kas izskatās pēc trim stāviem?