Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Viņi gāja pa asfaltētiem un granita plāksnēm klātiem celiņiem. Ikviens solis pavēra viņiem arvien jaunas un jaunas ainas. Kustējās tūkstošiem mechanismu, iegūdami ogles, sāli, kūdru, mālu. Griezās dzirnavu spārni, nepārtraukti šņāca kokzāģētava, klaudzēja cirvji. Un visi strādnieki, kas nāca pretī, draudzīgi māja viņiem ar galvām, pagriezdami uz Vasilova pusi priecīgas, laimīgas sejas. Nebija neviena, kas nesmaidītu. Laime staroja ikvienā skatienā.

—   Paraugieties uz viņiem, — Enno iesāka, — viņi

ir laimīgi. Mēs izdarījām pasaulē lielāko revoluciju, bet mēs būtu muļķi, ja neietu tālāk, mans draugs. Izkarojuši ražošanas rīkus, mēs vēlējāmies padarīt cilvēku laimīgu.

—   Utopija! — Vasilovs nopūtās.

—  Tieši tā, — Enno tūliņ atsaucās, — mēs izvirzījām sev uzdevumu padarīt utopiju par īstenību. Pie tā strādā mūsu labākie speciālisti. Pilnīgu laimi sniedz vienīgi divas lietas: jaunrade un izziņa. Bet līdz šim tas, kurš radīja, neko neizzināja, bet tas, kurš izzināja, nekā neradīja. Pagātnes kroplajiem izdzimumiem — izklaidīgajam profesoram un automatam-strādniekam jāizzūd uz visiem laikiem! Mēs esam stingri nolēmuši padarīt ražošanu izzinošu, bet izziņu — pakļaut ražošanai. Kā to panākt? Seit mums arī nāk talkā vienotas saimniecības metode. Jā, izpostīti, novārguši, izbadējušies, bez produktiem un tirgus mēs sākām ar to, ka ķērāmies pie savas saimniecības. Tas bija smagais bada un posta laiks. Mēs stādījām kartupeļus rakstāmgaldu atvilktnēs, paši miecējām zābakiem ādu, šuvām zābakus, krāsojām vecu vadmalu, ieguvām, izstrādājām, apstrādājām, lai varētu izvilkt dzīvību, lai nenomirtu, — un praktiski, cik bija nepieciešams, nonācām pie saimniecības mechanisma riņķojuma, pie ražošanas nozaru savstarpējās atkarības. Mūsu «vienotās saimniecības metodes» galvenā nozīme arī slēpjas tanī apstāklī, ka neviens no strādniekiem tagad neķeras pie sava darba, ja tam nav pilnīga priekšstata par visiem ražošanas posmiem. Viņš izgatavo naglas galviņu, zinot ne tikai par minerālā ieguvi, bet arī par tā ķīmisko sastāvu, spektru, — tas ir no vienas puses, no otras — viņš zina, kāda loma būs viņa nagliņai ikvienā no fabrikā izgatavotajiem priekšmetiem, sākot ar mēbelēm un beidzot ar mikroskopa skrūvīti. Citiem vārdiem, mans draugs, mēs esam izvietojuši mūsu ražošanu pēc orķestra sistēmas. No bundzinieka līdz vijolniekam — ikviens izpilda savu partituru kopējā simfonijā, bet ikviens dzird tieši šo kopējo simfoniju un ne tikai savu partituru. Saprotat?

Vasilovs ar izbrīnu klausījās Enno svinīgajā runa.

Kamēr viņš pārdomāja, viņiem garām pagāja grupa strādnieku ar burtiem «R» un «Š» uz piedurknem.

— Paskatieties, tie ir ekskursanti no otrā un trešā ražošanas loka. Ikviens no viņiem dodas uz kaimiņu teritoriju, lai izpētītu saimniecības sakarus. Strādnieki, inženieri, skolēni, izgudrotāji pie mums vairs nedalās grupās. Pie mums nav skolēna, kas praktiski nestrādātu, un nav strādnieka, kas nemācītos… Bet tagad man no jums jāatvadās. Uzkāpiet uz šā kvadrata, tas jūs pacels augšā Putilova rūpnīcā. Turieties pie metala gredzena.

Enno pamāja viņam ar roku un pievienojās kādai no strādnieku grupām.

No visa redzētā apstulbis, Vasilovs gandrīz neapzinīgi uzkāpa uz norādītā kvadrata un tik tikko paguva pieķerties pie gredzena, kad jau trauca pa mūra šachtu no stāva uz stāvu, kamēr kvadrats apstājās neliela ar granitu izklāta pagaliniņa vidū.

Rebrovs iznāca viņam pretī, paņēma aiz rokas un ieveda rūpnīcā.

Trīsdesmit piektā nodaļa VASILOVU PĀRA PIRMĀ NAKTS

Bija jau tumšs, kad Vasilovs beidzot atstāja savu darbgaldu. Ar viņu bija noticis brīnums. Viņš paklausīgi stāvēja pie darbgalda, virpodams metala apmales elektro- uztvērēju porcelānā kausiņiem. Strādājot viņš izjuta neparastu baudu. Strādnieki, kas atradās visapkārt, bija dažādu tautību. Ikviens prata dažus vārdus citā valodā, daži bija izveidojuši grupas, lai praktizētos svešvalodās. Pret Vasilovu izturējās nevis kā pret vecāko, bet kā pret līdzīgu. Jokojot un dziedot viņš paguva iemācīties dažas jaunas krievu frāzes. Bet, kad viņš pievienojās ekskursijai, kas devās uz pirmo un trešo loku, viņa sajūsmai nebija robežu.

— Es esmu iemīlējis ciematu un savu darbgaldu, — viņš teica Rebrovam, kad tas pienāca, lai aizvestu viņu projām ar varu. — Tas ir brīnišķīgi, tas ir labāk par jebkuru vingrošanu, boksu un futbolu! Es patiešām esmu kļuvis pie jums priecīgs!

Viņš ar lielu nožēlu noņēma no pedaļa kāju, norotīja krekla piedurknes, noraisīja skoteli un uzmeta uz pleciem svārkus.

—   Es esmu ar mieru pavadīt te cauras diennaktis!

—   Jūs varat ierasties pie mums deviņos no rīta un palikt līdz vienpadsmitiem nakti, tas ir, visu laiku, kamēr cilvēki ir augšā, — smaidīdams atbildēja Rebrovs, — ilgāk nedrīkst. Padomju republikā ikviens strādnieks svēti ievēro nakts miega un atpūtas laiku no vienpadsmitiem naktī līdz astoņiem rītā. Citādi viņam nebūs spēka strādāt.