Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Vasilovs skatījās, kur Rebrovs rādīja, un ieraudzīja dīvainu skatu: lejā, mūra sienas ietverts, stiepās pirmā stāva loks; spirālveidīgās kāpnes veda no tā uz otrā stāva loku, ko arī ietvēra mūra siena; pašā augšā vieglākā, daiļākā, portativākā architekturā celts, atgādinot koka veidojumu, pacēlās trešais loks, ko papildināja vējdzirnavu spārni, laukumi, kur nolaisties lidmašīnām, signa- lizacijas gaisa tīkls un vesela jūra sarkanu karodziņu, kas plīvoja starp dūmeņiem un vadu tīklu kā sārtas magones kviešu laukā. Šis skats visā savā galvu reibinošā daudzveidībā un simetrijā stipri aizgrāba Vasilovu.

—   Vai tiešām jūs to saucat par ciematu? — viņš iesaucās. — Tas drīzāk izskatās pēc vispasaules izstādes.

—   Jūs man neļāvāt pateikt visu līdz galam, — Rebrovs pasmaidīja. — Te jūsu priekšā atrodas vienotas saimniecības metodes rezultāti, pagaidām gan tikai zinātniski eksperimentālā formā. Jums šo metodi vajadzēs izstudēt, lai varētu strādāt kopā ar mums. Paskatieties lejā uz pirmo loku: tas aptver no rietumiem Ņevas krastmalu, somu granita masivus, kūdras purvus, no austrumiem — meža strēmeli. Te mums izvietota ieguves rūpniecība. Rau, šī Toksovas kalnu grēda, kas sniedzas šurp no Somijas robežas puses, dod mums ļoti bagātas minerālu atradnes, augstvērtīgu koksni, darvu, visus mums nepieciešamos izrakteņus. Milzīgā siena ap pirmo loku noder kā elektrouztvērējs; tas uztver Volchovstroja kolosālo elektroenerģiju, kas palīdz spridzināt dzīles un tiek novadīta uz augšu, uz otro loku. Tagad palūkojieties augstāk,'— Rebrovs turpināja, piecēlies un rādīdams uz priekšu, bet ar otru roku apņēmis viņa plecus, — palūkojieties turp: tas ir otrs loks; tur mums ir apstrādājošā rūpniecība. Vai jūs redzat milzīgo domnu dūmus un mirdzumu, vai dzirdat dzelzs zobratu klabēšanu, zāģu dziedāšanu, spēkratu tarkšķēšanu, motoru dūkšanu? Tur izejvielas kļūst par materialu, dabas dāvanas pārveidojas par darba produktu. Bet vēl augstāk — paceliet acis — ir visa mūsu ciemata greznums — fabriku rūpniecība, kas izgatavo no materiala fabrikatus, un tūkstošiem mūsu kravas lidmašīnu tos aizgādā uz pilsētu, ostu, tuvāko apkaimi un dzelzceļa maģistraļu stacijām …

—   Brīnišķīgi! — Vasilovs iesaucās, atkal juzdamies kā inženiera Morlendera dēls. — Esmu lepns, ka atbraucu strādāt kopā ar jums. Bet es neredzu, biedri, kāda ir jūsu vienotās metodes jēga, izņemot visu rūpniecības apgabalu teritoriālu tuvināšanu.

—    Kāda ir mūsu «vienotās metodes» jēga? Jūs to vēl neredzat, lai gan jau jūtat. Par to jums pastāstīs biedrs Enno, šīs metodes sargātājs. Tur viņš stāv pie ciemata ieejas. Viņš jau ir mūs ieraudzījis un sveicina …

Šoferis nobremzēja, Vasilovs un Rebrovs izlēca uz granita plāksnēm klātā ceļa un devās pretī cilvēkam ar gaišiem, gandrīz baltiem matiem, sārtiem vaigiem un mirdzošām, zilām acīm; šis cilvēks reizē atgādināja ir sirmgalvi, ir mazu bērnu.

—   Esiet sveicināti pie mums, dārgais biedri! — viņš teica ļoti patīkamā balsī, sniegdams Vasilovam roku. — Mēs iesim uz rūpnīcu pa apkārtceļu, un es jums šo to paskaidrošu.

Pa to laiku biedrs Rebrovs, viņus pametis, jau bija uzlēcis uz kādas platformas, sasprādzējis ap vidukli aplikto metāla jostu un, pirms Vasilovs paguva viņam ko teikt, nozuda ar visu pārvietojamo platformu akmens koridora dziļumā.

—   Iesim, iesim, mans draugs! — laipni ierunājās sārtais cilvēks, paņemdams Vasilovu zem rokas. — Mēs veiksim kājām garu ceļa gabalu, jo cilvēkam arvien

noderīgi iepazīt jauno ar zināmu piepūli, bet nevis vieglas izklaidēšanās veidā.

Arī viņš runāja angliski, tikai ar nelielu akcentu. Izvedis Vasilovu uz granita balustrades, viņš parādīja tam neaptverami plašus laukus, kas bija apsēti ar visdažādākajām graudaugu šķirnēm. Te bija viss, sākot no apūdeņotajiem rīsa plantacija-s kvadratiem līdz bambus- niedru birzij, no Islandes sūnām līdz kokospalmu birzij. Katrā laukā strādāja citādi ļaudis — tur bija dažādu zemju un tautu pārstāvji, tur bija samojedi siltās biksēs, kailie ķīnieši līdz ceļiem ūdenī, puskailie nēģeri salmenīcām galvā.

—   Nebrīnieties par to, te nav nekādu burvību, — Enno teica pārsteigtajam Vasilovam. — Vai jūs redzat katrā laukā tornīti? Tas ir Savali slavenais regulators, kas pielāgots mūsu izgudrotajam elektroklimatam. Mēs pēc saviem ieskatiem sadalām vajadzīgo mitruma un siltuma daudzumu pa noteiktiem zemes gabaliem un ne-

„ ļaujam tam aizplūst izplatījumā, radot apkārt zemes gabalam spēcīgas magnētiskas transmisijas plūsmas, kas it kā noslēdz to no augšas. Šis izgudrojums pagaidām vēl izmaksā dārgi, un tāpēc mēs ar to izdarām tikai pirmos izmēģinājumus. Mūsu lauki ir lauksaimniecības paraug- stacija — un vienīgi; izejvielām, ko no tiem iegūstam, ir vēl ļoti maza nozīme. Tagad paskatieties atpakaļ.

Vasilovs aši pagriezās un ieraudzīja milzīgam amfiteātrim līdzīgas kalnos ierīkotas akmeņlauztuves

—   Visā šā amfiteatra garumā atrodas raktuves un nelieli ieguves centri, kas arī ir vēl tikai paraugam. Mēs apiesim tiem apkārt, un pa ceļam es jums atklāšu mūsu metodes noslēpumu.