Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Kete, vai jūs pamodāties? — viņš dobjā balsī vaicāja. — Piedodiet man … Laidiet mani.

Bet Kete viņu nelaida. Tāpat joprojām acis aizvērusi un matu cirtas no sejas neatmetusi, viņa vilka Morlendera gaišo galvu arvien sev tuvāk; viņa vilka to tikmēr, kamēr Artura lūpas pieskārās viņas sejai.

Ja mans romāns būtu grieķu traģēdija, šai vietā vajadzētu parādīties satriecošam sieviešu nīdēju korim ar šim gadījumam piedienīgiem, draudošiem un nožēlas pilniem dzejoļiem un pelnu kaisīšanu matos (vai uz plikā paura). Tomēr manā romānā nekas tamlīdzīgs nenotika, un, ja mistera Morlendera sirds šai brīdi velnišķīgi dauzījās, nicinot jebkurus normālus, medicinas priekšrakstiem atbilstošus tempus, tad viņa pulkstenis, ko virzīja aukstasinīgs mechanisms, tikšķēja gluži tāpat kā agrāk.

— Kete, piedodiet man, piedodiet man! — Morlenders čukstēja, skūpstīdams viņu. — Es… ai, piedodiet man!

Viņš nespēja runāt. Viņš bija kā vētras nopļauts. Izvilcis roku no spilvena apakšas, viņš atglauda no savas neīstās sievas pieres cirtas, drebošiem pirkstiem noglāstīja viņas pieri un vaigus, saņēma viņas seju aiz zoda un mazliet pacēla, pārsteigts par neredzētā brīnuma atklāsmi.

Arturs Morlenders nebija līdz šim vakaram mīlējis nevienu sievieti, Arturs Morlenders pirmo reizi sastapās ar vienīgo un dižāko zemeslodes brīnumu, ko dēvēja par sievieti. Un pēkšņi viņš juta, ka viņa nepanesamais satraukums izplūda asaru jūrā, kas bija viņam pār vaigiem.

Tai pašā mirklī Viviana pacēla skropstas. Viņu acis sastapās. Morlenders atrāvās un iekliedzās. Viņš piecēlās, aizklāja seju ar rokām un kā mēnešsērdzīgs devās uz savu guļvietu. Viņš apsēdās savā gultā, dūres sažņaudzis, un sēdēs tā līdz pašam rītam.

Man nav ne mazākās vēlēšanās dežurēt pie viņa un, kas vēl ļaunāk, reizē ar to saldēt savu lasītāju, tāpēc tieši pateikšu, kas notika viņa sirdi. Dažbrīd cilvēkam piemīt gandrīz 'tāds pats jūtīgums kā zvēriem. Ar katru savas satrauktās būtnes nervu Morlenders sajuta naida pilno skatienu, kas pazibēja uz viņu no misis Vasilo- vas vijolīšu zilajām acīm. Tai pašā mirklī viņam kļuva skaidrs, ka viņa ir tāda pati Kete, kāds viņš — Tonijs.

Viviana gulēja savā gultā klusu kā pelīte. Viņas krūtis un seja bija mitras no Morlendera slacītajām asarām. Iekodusi apakšlūpā, viņa stingām acīm raudzījās tumsā. Viņa bija nodevusi sevi Morlenderam! Viņa bija mānījusi riebīgo veci, viņa bija gatava uz visu, lai atriebtos, — bet viņa neuzdrošinājās melot Morlenderam! Ne par kādu naudu pasaulē, nekādas atriebības dēļ viņa nevarētu turpināt izdomāto komēdiju …

Tā divas sirdis, pilnas ar atriebības māniju, kapitulēja vienā un tai pašā dienā.

Trīsdesmit sestā nodaļa PAŠIZLADĒŠANAS TEORIJA

Baltā Petrogradas nakts pārvērtās baltā rītā. Morlendera pulkstenis aukstasinīgi bija aizgājis līdz sešiem.

Negulētās nakts nomocīta, Viviana klusu piecēlās no gultas un sāka ģērbties, cenzdamās nesacelt ne mazāko troksni. Uzvilkusi kleitu, viņa sasukāja matus, uzlika cepuri, uzvilka jaciņu un uz pirkstgaliem tuvojās neaizskaramajai robežai. Viņai bija tikai viena doma: skriet, skriet, cik kājas nes, pie Sorova, braukt atpakaļ uz Ameriku, paziņot Tingsmeistaram, ka viņa nekur neder un neko nevar…

Viņa pārkāpa pāri robežai un nodrebēja. Istabas vidū. pilnīgi apģērbies, stāvēja Morlenders un skatījās uz viņu. Kā viņš bija pārmainījies vienā naktī! Tas vairs nebija bezpersoniskais «pirmais mīlētājs» ar neciešami skaisto seju, kādu ir daudz ikvienā modes žurnālā; Vi- vianas priekšā stāvēja vīrišķīgs, nobriedis, nepazīstams cilvēks. Morlendera sejas vaibsti vienā naktī bija kļuvuši cieti un asi, it kā viņš būtu no sešu stundu ilgā bezmiega novājējis. Skatiens bija dziļš un neizdibināms. Lūpas sakniebtas neparasti drūmi. Zeltaino, uz pieres skaisti krītošo matu ielokā bija redzama pati šī piere, ļoti augsta, skaidra, domājoša cilvēka piere, ko agrāk viņa nebija ievērojusi. Viņš mierīgi skatījās Vivianā, kamēr viņa nolaida acis. Tad viegls smaids pārslīdēja pār viņa lūpām, bet tūliņ nozuda.

—  Es jūs gaidīju, — viņš vienkārši iesāka. — Es gribu ar jums izrunāties par visu.

Viviana pārlaida skatienu istabai, piegāja pie krēsla un atkrita tajā, dūres sažņaugusi. Arturs palika stāvam.

—   Es neesmu Vasilovs, — viņš atkal ierunājās. — Es nezinu, kas ar Vasilovu noticis, lai gan es neuzdrošinos uzskatīt sevi par nevainīgu. Jūs neesat Vasilova sieva un mani neieredzat. Es nepazīstu ne jūs, ne jūsu plānus. Iespējams, ka jūs pazīstat mani un manus plānus, Jūs, protams, ir piespieduši sekot man tie paši spēki, kas atsūtījuši mani šurp ar zemisku nolūku. Tad nu savā pirmajā atskaitē varat ziņot, ka es netaisos izpildīt uzdevumu, es atsakos darīt ļaunu šai zemei un šiem ļaudīm. Bet tagad izlemsim: vai nu jūs, vai es iesim no šīs istabas prom.

Viviana krampjaini sažņaudza pirkstus, gribēja kaut ko atbildēt, bet klusēdama pagriezās un izskrēja uz trepēm.

Arturs Morlenders vairākas reizes pastaigāja pa istabu, aizpīpēja, atrāva vaļā logu, tad straujiem soļiem devās aiz nožogojuma.