Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Gultai sega bija pārklāta nevērīgi, tā vēl smaržoja pēc viņas matiem, pēc viņas miesas siltuma. Viņš neskatījās un nekā neredzēja. Ar dzelžainiem pirkstiem viņš sagrāba segu, spilvenus, palagus, sasēja tos paunā un iesvieda kaktā, gluži kā kad gribētu ar to izdzīt no istabas visu, kas atgādināja viņu. Tad nometa svārkus, ielikās savā gultā un aizvēra acis. Līdz braukšanai uz rūpnīcu viņam bija atlikušas divas stundas.

Vai Arturs Morlenders guļ vai neguļ, to mēs nezinām. Agrā rīta krēslā viņa seja izskatījās nedzīva. Plaksti smagi sedz acis, bet ap muti ievilcies vaibsts, kas padara viņu vecāku par gadiem desmit. Divas stundas viņš gulēja pilnīgi nekustīgs, tad klusi piecēlās, nomazgājās, paņēma cepuri.

Pār Petrogradu ausa brīnišķīga diena. Pirmās nodzeltējušās lapas virpuļodamas krita Moikas tumšajos ūdeņos. Zilā debess plētās pār pilsētu tik skaidra un dzidra, it kā tā būtu bijusi saziepēta, izmazgāta un labi izskalota zilumos.

Pie parādes durvīm mašīnā gaidīja pats Rebrovs, sēdēdams pie stūres. Ar rokas mājienu viņš aicināja Arturu ieņemt vietu viņam blakus, strauji pagrieza stūri, un mašīna sakustējās

—   Šodien ir īpaša programa, — viņš iesāka, nenovērsdams acu no ceļa, — mēs brauksim nevis uz rūpnīcu, bet uz manu laboratoriju. Tā arī atrodas nomalē, tikai pretējā virzienā. Mēs tagad joņojam uz Narvas pusi.

—   Ko man tur vajadzēs darīt?

—   Noklausīties nelielu lekciju, — Rebrovs pasmaidīja. — Nebaidieties, nebūs garlaicīgi.

Garām paslīdēja dīvaini, lieli laukumi, līdzīgi stadioniem. Tur cilvēki, ģērbušies kā fizkultūrieši sporta

biksītēs un baltām micītēm galvā, izpildīja kaut kādas ritmiskas kustības — pietupās, cēlās augšā, vēzēja ar rokām, — un tomēr tie nebija stadioni. Zemi klāja bieza zāle, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai.

—   Kas tad tas? Ko viņi tur dara? — Arturs jautāja savam pavadonim.

Tas nobremzēja:

—   Vai gribat, paskatīsimies tuvāk?

Un viņi abi jau atradās pļavā, kas bija plaša un līdzena kā galds.

Kaut kur no sāniem vējš atnesa maigas, ritmiskas un visās pasaules daļās pazīstamas mūzikas viļņus — rīta rosmes mūzikas viļņus. Pāri pļavai skan patīkama diktora balss, lai gan pats diktors nav redzams, — viņš sēž desmit kilometrus no šejienes pie mikrofona.

«Viens, divi, trīs! Viens, divi, trīs!» — Un cilvēki ceļas augšā, pietupstas, vēzē ar rokām, ceļas augšā …

—   Viņi taču pļauj zāli! — ieskatījies ciešāk, izbrīnā iesaucās Vasilovs. — Un ar ko! Ar vienkāršu primitivu sirpi, ar šo pusmēness veida kāsi, pie tam, kad jums ir tik augsta techniķa!

Bet pa to laiku tie, kas tupās un cēlās augšā, pēkšņi izbeidza kustības. Muziķa aprāvās. Diktora balss pateica:

«Devītā maiņa, pie darba! Autobusi gaida. Desmitā maiņa, rīta vingrošanai — stāties!»

Atkal muziķa, atkal no etera ritmiskie «viens, divi, trīs». Tikai pirmā ļaužu grupa jau bija nozudusi ceļa līkumā, kur stāvēja vairāki zili, gari autobusi, bet jauna, priecīga fizkulturiešu grupa ieņēma viņu vietas.

—   Iesim pavingrosim kopā ar viņiem! — Rebrovs uzaicināja.

Viņš parādīja Arturam, kā saņemt sirpi, nostājās viņam blakus, kur zaļā zāle pacēlās kā mūris, un viņi kopā ar citiem gāja un pļāva to spēcīgiem asa sirpja vēzieniem.

Pēc piecām minūtēm nosvīduši, sasārtuši, ar patīkamu nogurumu muskuļos, bet pastiprinātu garīgo enerģiju, viņi abi atkal brauca tālāk, un Rebrovs teica Arturam:

—     Tam ir zināms sakars ar to, ko jūs redzēsiet

manā laboratorijā, tāpēc es arī apstājos. Mūsu ārsti- fizkulturieši ir novērojuši, ka kustības, ja tās izdara tikai tāpat, atdarinot darba paņēmienus, bet pašas par sevi nav saistītas ar darbu, sniedz mazāk muskuļu efekta nekā ritmisks, precizi saskaņots īsts darbs, protams, nejūtot vēl nogurumu. Vēl vairāk: fizkulturas kustības izrādījās mazāk efektivas nekā vienkāršas dejas uz deju grīdām. Tad ārsti pamēģināja savienot rīta rosmi ar praktisku darbu mūzikas pavadībā, ar pauzēm, sporta meistaru uzraudzībā. Te pļauj ar sirpi, tur ravē, bet vēl tālāk rīkojas ar izkaptīm, lāpstām, rok kartupeļus — šeit pie mums taču ir Petrogradas piepilsētas saimniecība. Un, iedomājieties, piecas minūtes ilgā strādnieku rīta rosme ir izrādījusies noderīgāka nekā divu stundu ilgas sporta nodarbības. Tā kā ir noorganizēts ātrs transports, tad katram kalpotājam ir iespējams paelpot lauku un mežu svaigo rīta gaisu…

—   Bet kāds tam ir sakars ar jūsu laboratoriju? — ieinteresēts jautāja Morlenders.

Viņi bija piebraukuši pie augsta un slaida torņa, ko apņēma vairākas stiepļu kārtas, un jau kāpa pa tā slīpajiem pakāpieniem augšā.

—   Redziet, kāds, T — Rebrovs atbildēja, ieiedams savā mazajā, patīkamajā kabinetā un pakārdams cepuri uz pakaramā. — Apsēdieties, visu izstāstīšu.

Brīdi klusējis, viņš nolika priekšā neīstajam Vasilovam dīvainu aparatu, ko veidoja metala stiepju pinums, plāksnītes ar caurumiem un niecīgs magnets: