Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Pirms parādu jums kādu izmēģinājumu, pastāstīšu par tām domām, kas mūs uz to uzvedināja. Jau pirms gada mūsu labākie zinātnieki izvirzīja sev uzdevumu saistīt zinātni ar praksi, bet ne tikai parastā nozīmē, kādā vispār mēdz runāt. A'lēs gribam saistīt cilvēku apziņā galvenos, svarīgākos zinātnes teoretiskos iekarojumus, tās likumu atklājumus — ar parastām sadzīves lietām. Ņemiet gravitacijas likumu, tam ir zinātnē tūkstošiem izpaudumu, bet volejbolisti taču, metot bumbu, par to nedomā; alpinists, kāp'dams ar naglu kurpēm pa bīstamu kalnu taku, to neatceras, virēja, vārīdama biezputru vai kafiju, to nenojauš. Vai arī pazīstamo fizikas atzinumu: «katra darbība rada tikpat lielu pretdarbību», — kurš par to domā ikvienā savas praktiskās darbības solī? Mēs esam iegājuši spridzekļu gadsimtā. Galvenais iznīcināšanas līdzeklis kļuvis spridzeklis. Kā uz to atbild cilvēki? Izgudro jaunus spridzekļus. Bet ko viņi dara pēc kara? Likvidē palikušos spridzekļu perēkļus, dažādas mīnas un bumbas, tās atrodot un uzspridzinot. Uzspridzina apzinīgi — un novērš nejauša sprādziena briesmas, kas prasītu upurus. Mūs, padomju cilvēkus, ielenc ienaidnieki, un, ja mēs šķiestu savu laiku, lai aizsargātos no uzbrukuma ar uzbrukuma ieročiem un metodēm, mums nepietiktu ne spēka, ne līdzekļu lielajiem jaunrades uzdevumiem…

Rebrovs brīdi klusēja, ieslēdzis dīvaino aparatu un iebāzis vienā no tā caurumiem mazu ampulu.

—   Palūkojieties, šis nieciņš ir īsta bumba ar noteiktu eksplozijas spēku. Es ielieku to mūsu aparata iedobumā, ko dēvē par «pašizlādētāju». It kā nekas ar to nenotiek: nav ne trokšņa, ne sprakšķa, ne dzirkste- līte neizlec. Bet šo dažu sekunžu laikā bumba pati ir izlādējusies. Kāpēc? Tāpēc ka pielādēšanās un izlādēšanās — tās ir viena un tā paša procesa divas epizodes, kas pakļautas laika gaitai plus noteiktu ārēju apstākļu ietekme. Mēs neļausim ienaidnieka bumbai eksplodēt, mēs negribam padarīt mīnas nekaitīgas ar sprādziena palīdzību — gluži otrādi, mēs novietosim bumbu tādos apstākļos, kādos elementi, kas izraisa sprādzienu, paši no sevis stabili atgriežas iepriekšējā, neitralajā stāvoklī, iegūstot to no trešā aģenta. Ja sprādzienu izraisa grūdiens, berze, uguns, ķīmisku elementu saskaršanās un saplūšana, mēs ar trešā aģenta palīdzību iznīcinām visu šo darbību specifiku. Ja sprādzienu izraisa elementu sairums, mūsu «trešais aģents» vienkārši neļauj sairumam notikt, saista elementus. Mums šai ziņā palīdz tie paši vispārējie zinātnes likumi un atzinumi, kurus līdz šim laikam cilvēce vēl nav iemācījusies izlietot apzinīgi, izmantojot tos savā labā ik uz soļa.

—   Tātad jūsu aparats — tas ir modelis …

—   Jā, tas ir gigantisku ierīču modelis, šīs ierīces tūlīt sāks darboties, līdzko mūsu dzimtenei draudēs uzbrukums. Par vienu no tām jūs jau zināt — tā ir mūsu Aeroelektrocentrale.

—   Jūs tikai padarāt nekaitīgu triecienu, ko jums gatavojas dot, — neko vairāk?

—   Jā, mēs tikai padarām nekaitīgus iespējamus triecienus, saglabājot lielus enerģijas krājumus, kas būtu lemti izkliedēšanai… Bet mūsu zinātnieki domā arī tālāk. Šā torņa blakus istabā, — Rebrovs piecēlās un viegli pieskārās mūra sienai, — mans biedrs visā nopietnībā izstrādā mazu praktisku secinājumu no atzinuma, ka «ikviena darbība rada tikpat lielu pretdarbību». Bet par io mēs pagaidām vēl nevienam nesakām.

Dažas minūtes Morlenders sēdēja klusēdams.

—   Mans tēvs… — viņam neviļus paspruka.

—  Jūsu tēvs?

—  Jā, mans tēvs, izgudrotājs Morlenders…

Un, tikai to pateicis, viņš nobāla, pietrūkās kājās. Tāpat nobāla un piecēlās Rebrovs.

Aizrāvies Arturs bija izrunājies par daudz. Viņš to nenožēloja. Viņš stāvēja, galvu nodūris, bāls kā nāve, neatteikdamies no teiktā un nekā nepaskaidrodams.

Rebrovs brīdi pagaidīja, tad nospieda pogu. Uz sliekšņa parādījās divi sarkangvardi. Viņi pienāca pie Morlendera un stingri saņēma viņu, viens zem labās, otrs zem kreisās rokas.

Trīsdesmit septītā nodaļa ČEKAS NOSLĒPUMS

Amerikā Arturs Morlenders ne mazumu bija dzirdējis par boļševiku briesmīgo Čeku. Avīzes drukāja sensacionālus emigrantu aculiecinieku stāstus, kā viņi mocīti ar nedzirdētiem rīkiem, kas nav bijuši pazīstami pat viduslaikos. Kāds izbēdzis muižnieks ievietoja ar turpinājumiem avīzē «Chicago Sunday» veselu romānu ar virsrakstu «Čekas noslēpums» un pie glāzītes atzinās saviem draugiem: nebūtu mīļās Čekas — lai dievs to svētī! — viņam būtu tīri vai badā jānomirst. Un tagad nu Arturs sēdēja šai pašā Čekā komfortablā atzveltnes krēslā pie galda, uz kura atradās tējas glāze un šķīvītis ar divām šķiņķa maizītēm, ko viņam bija piestūmis tuvāk glīts, melnīgsnējs izmeklētājs militārā formā ar duci ordeņu pie krūtīm.

—  Tātad jūs esat slavenā izgudrotāja Morlendera dēls, — viņš domīgi teica, klaudzinādams ar zīmuļa galu pa galdu. — Kāpēc gan jūs nebraucāt šurp pie mums ar savu vārdu? Jums būtu izrādīta vislielākā viesmīlība. Kāpēc jums bija vajadzīga maskarade? Un kur ir īstais Vasilovs? Atbildiet, lūdzu, uz visiem jautājumiem pēc kārtas.