Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Tā bija vecene, ģērbusies caurā kleitā, vīriešu zābakos, logu aizkaru gabaliņu ap galvu. Seja viņai bija tik sakritusi, savītusi un ļengana, ka drīzāk izskatījās pēc ādas gabala nekā pēc cilvēka sejas. Acis no vecuma bija izbalējušas un likās bez sajēgas. Viņa stāvēja nekustīgi, un Vasilovs iemeta tai pastieptajā saujā naudu. Pagājis mazliet tālāk, viņš atskatījās un ieraudzīja, ka no vārtiem iznāca gara auguma sirms cilvēks ar tumšiem plankumiem izķēmotu seju un kataraktiem abās acīs, kas tikko bija saskatāmas zem biezajām, sirmajām uzacīm. Viņš iznāca pieklibodams, palūkojās uz visām pusēm un, Vasilovu nepamanījis, aši piegāja pie vecenes. Cik liela gan bija Vasilova izbrīna, kad vecais godbijīgi noskūpstīja viņai roku, palocījies pēc visīstākā galma parauga, un izmeklētā angļu valodā uzrunāja:

—   Kā jūsu reimatisms, kņazien?

—  Ai, es nekurnu! — koķeti atbildēja nabadze. — Ceru, ka jūs būsiet lasījis mūsu mīļotā valdnieka pēdējo runu?

—   Lasīju un nesu to savā sirdī!

—   Vai jau uz posteni?

—  Jau uz posteni.

Kad abi bija ceremoniāli atsveicinājušies, vecis klibodams ieskrēja atpakaļ vārtos, bet vecene sastinga agrākajā pozā.

— Laba vietiņa, kur ubagi atgādina galminiekus! — Vasilovs nomurmināja un devās tālāk, ielūkodamies un ieklausīdamies.

Tai brīdī uz ielas izšāvās automašīna, ko greznoja sarkans karodziņš. Mašīnā sēdēja divi vienkārši strādnieki salāpītos svārkos, par kaut ko mundri sarunādamies ar stalta auguma cilvēku militārā formā. Līdzko automašīna parādījās uz ielas, gājēji pacēla cepures un daudzi sajūsmā skaļi sveicināja.

«Jādomā, kāda svarīga persona pilsētā,» Vasilovs nodomāja. «Interesanti, ka braukā kopā ar vienkāršiem strādniekiem.»

Tai mirklī automašīna, kas drāzās cik jaudas, apstājās kā piekalta.

«Kas noticis? Kas varēja apturēt pilsētā tik svarīgas personas braucienu?» Vasilovs joprojām pārdomāja, pārlaizdams skatienu gandrīz tukšajai ielai.

Te tev nu bija! Ielu šķērsoja vairāki pāri mazu bērnu, kas bija apģērbti vienādās baltās kleitiņās un ar vienādām cepurītēm apcirptajās galvās. Viņus veda neglīta jauna sieviete ar brillēm uz acīm, izskatījās, it kā viņa piederētu pie kvakeru sektes. Viņa enerģiski žestikulēja ar rokām un, novedusi automašīnai gar pašu priekšgalu pēdējo pāri savu cālēnu, majestātiski pamāja šoferim ar roku, un tikai pēc tam mašīna sāka braukt.

Tiešām neparasts skats! Nabadzīgi bērni, kuriem nav vecāku, iet kā angļu pera vai amerikaņu miljardiera atvases, aizsprostodami ceļu pilsētā svarīgai personai…

Vasilovs paraustīja plecus un paātrināja soļus, pāriedams pāri straujajai Moikai. Viņš nonāca drūmā laukumā, kas bija apbūvēts ar vecām, nomelnējušām mājām, kuru mitrās sienas bija appelējušas un no- lupušas.

«Te laikam ir nabadzības un izvirtības perēkļi, kā jau visās lielās pilsētās!» viņš nodomāja pie sevis, pataustīdams kabatas portfeli un piesardzīgi virzīdamies tālāk.

It kā viņa vārdus apstiprinot, no visām pusēm drūmajā laukumā sāka pulcēties dīvaini cilvēki. Ģērbušies vecās, noplukušās drēbēs, naģenēm un katūna lakatiņiem galvā viņi nāca bariem, nesdami rokās kaut kādus jocī

gus priekšmetus. Un kas visdīvainākais, šie cilvēki gandrīz visi bija krietni gados. Sirmi un grumbaini, ar nomelnējušām, tulznainām rokām, vieni no viņiem bija sa- kumpuši, citi kliboja, balstīdamies uz nūjas, vai klabinādami koka stuģi kājas vietā.

«Invalidi? Noziedznieki? Ubagi?» Vasilovs nezināja, ko domāt. Bet nācēji jau sāka iet iekšā kādā no mājām. Pie durvīm nebija ne šveicara, ne sarga. Vasilovs iejuka pūli, ieslīdēja pa durvīm iekšā un sāka kāpt pa trepēm augšā.

«Tagad es uzzināšu, kas tas ir par perēkli,» viņš nodomāja ar tūrista ziņkārību.

Bet pavecie cilvēki iegāja lielā, gaišā istabā, kurā bija novietoti galdi un soli. Pie sienas karājās milzīga, melna tāfele. Uz nelielā paaugstinājuma stāvēja cilvēks zilā blūzē. Ienācēji apsēdās solos un nolika sev priekšā atnestos priekšmetus, kas izskatījās pēc lūgšanu grāmatām. Cilvēks zilajā blūzē pacēla roku.

«Ahā!» Vasilovs nodomāja. «Tā ir kaut kāda reliģiska sekte. Tātad arī šeit ir kaut kas līdzīgs mūsu neciešamajiem Ņujorkas varizejiem. Sprediķotājs sāk sprediķi… Cik garlaicīgi! Jāiet prom!»

Bet nebija viņš to izdomājis līdz galam, kad vīrieši un sievietes atvēra savas lūgšanu grāmatām līdzīgās grāmatiņas, bet cilvēks zilajā blūzē uzrakstīja ar krītu uz tāfeles … lielu burtu

Vasilovs paskatījās uz visām pusēm. Apkārtējo cilvēku sejās mirdzēja visneliekulotākā uzmanība, viņu pieres bija savilktas grumbās, mutes pusvirus, atkārtojot uz tāfeles rakstīto burtu, bet šo viņpasaules kandidatu priekšā atvērtās lūgšanu grāmatas nebija nekas cits kā … ābeces!

Tas Vasilovam bija par daudz. Viņš pietrūkās un izskrēja ārā; aiz brīnumiem viņš bija gluži bez elpas. Pagriezies pret durvīm, viņš ar lielām pūlēm saburtoja tur izlikto uzrakstu: «Skola analfabētisma likvidēšanai.*

—   Jukusi tauta! — viņš angliski iesaucās. — Mācīt večus ābecē! Un viņi, velns lai parauj, mācās un pat, šķiet, ar patiku mācās!