Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Neds pamāja ar galvu un tūliņ nozuda. Nosvērtais Vilings, tāds pats nosmulējies, kā bija, mēģināja kliegt kopā ar pūli kaut ko līdzīgu «urā Vasilovam» un pat pašķirt nācējam ceļu, neveikli uzminis ar zābaku viņam uz kājas, bet garāmejošā cilvēka acīs nebija itin nekā pazīstama. Cepuri pacēlis un sveicinādams pa labi un pa kreisi, nepavisam ne Morlendera straujajā un vieglajā gaitā, bet pat ar zināmu pieradumu mākslīgi pieklibot, neīstais Vasilovs piegāja pie mašīnas, kas viņu gaidīja.

Pa to laiku īstais Morlenders, cieši iespiests kastē, ļoti ātri tika nogādāts kādā vietā, kur viņu diezgan rupji nosvieda uz grīdas. Bet viņš nejuta sviedienu, tāpat kā nedzirdēja instrumentu klaudzēšanu un čīkstēšanu, noņemot vāku, un nejuta smacīgā gaisa strāvu, kas iesitās sejā, kad kaste bija vaļā.

Morlenders vēl arvien gulēja, lai gan ne tik cietā miegā. Viņu izcēla ārā un nolika uz paklāja, piesienot pie inasiva ozolkoka galda kājām. Pēc tam viņam stingri sasaistīja kājas un rokas un uzsvieda virsū audeklu, kurā bija bijusi iešūta kaste. Visu to padarījuši, cilvēki aizgāja, nepievēršot uzmanību otram sasietajam, kas gulēja pretējā kaktā.

Kad soļi apklusa un minūtes divas valdīja pilnīgs klusums, sasietais meitenes augumiņš kaktā sāka izrādīt zināmas dzīvības zīmes. Viņa vairākas reizes krampjaini noraustījās līdzīgi zivij, kas mēģināja peldēt pa sauszemi un, valstīdamās no vieniem sāniem uz otriem, sāka pamazām rāpot, pareizāk — velties uz aizmigušā Morlendera pusi. Ar pirkstu galiem viņai izdevās saņemt un mazpamazām novilkt no viņa sejas audeklu.

Bet pa to laiku ar Morlenderu notika lēnas pārmaiņas. Miegs sāka to atstāt. Dzīves skaļie trokšņi, gaisa strāvas, sasietās rokas, traucētā asinsriņķošana, saules zaķītis, kas krita caur logu uz viņa sejas, un, beidzot, kāda cilvēka elpa blakus — sāka viņu arvien vairāk un vairāk tuvināt atmodai. Morlenders nošķaudījās, reizē ar šķaudienu atvēra acis un jutās nāvīgi nelabi. Nelabums kāpa kaklā, rokas un kājas lauza. Viņš pameta skatienu uz vienu un otru pusi — un ieraudzīja sev blakām uz grīdas Katju Ivanovnu.

Tā bija pavisam cita Kete. Viņas seja bija novājējusi, to klāja bada un ciešanu dzeltenās un zilās ēnas. Cirtas bija sajukušas un savēlušās ērkulī. Sasieto roku nagi bija netīri un aplūzuši no nemitīgajiem mēģinājumiem pārraut striķus. No mutes tai rēgojās ārā lupatu vīšķis. Bet tāda viņa Arturam likās tuvāka, saprotamāka un cilvēcīgāka.

—   Pierāpojiet tuvāk pie maniem pirkstiem, lai es varu izvilkt vīkšķi, — viņš tikko dzirdami čukstēja.

Tas nebija viegls darbs. Ar striķiem sasietās Morlendera rokas bija uztūkušas. Bet viņa pirksti bija lokani un gari. Ar mokām dabūjis pirkstu galus kopā, viņš satvēra lupatu vīkšķi. Meitene viņam palīdzēja, uzmanīgi paliekdama galvu sāņus. Mazpamazām riebīgā lupata beidzot tika izvilkta, bet Kete uzreiz nevarēja pakustināt lūpas.

—   Kur mēs atrodamies? — viņš klusu vaicāja.

—   Pie padomju tautas ienaidniekiem, baltgvardiem, — viņa ar pūlēm atbildēja. — Jūs daudz nerunājiet, citādi jums kļūs nelabi, bet ūdens te nav. Piecas dienas, desmit dienas — nezinu, cik ilgi pagājis kopš tās dienas, kad atstāju jūs, neesmu redzējusi ne ūdeni, ne maizi. Dzīvoju no tā, ko viņi iešļircina zem ādas. Kā jūs nokļuvāt viņu nagos?

—   Bet jūs?

—   Apmaldījos un pati ielīdu zvēru midzenī… Mani nesauc par Katju Ivanovnu — es esmu Viviana Ortone, Kreslinga kantora mašīnrakstītājas meita. Jūsu tēvs mīlēja manu māti. Viņa tika noindēta … un tika noindēta tā, it kā to būtu izdarījis jūsu tēvs… Es gribēju atriebt savu māti viņa dēlam …

Morlenders pagriezās pret Vivianu, par spīti nelabumam un sāpēm rokās, ko sagādāja ap locītavām iegrau- zušies striķi. Viņš paskatījās uz meiteni kā nopietns un godīgs nelaimē iekļuvis jauneklis, viņa atbildēja ar tikpat nopietnu, atklātu skatienu.

—   Kete… Viviana! Tēvs nekad to nebūtu darījis, nevarēja izdarīt… Nekad, saprotiet?

—   Es sāku tā domāt.

—   Arī mani piekrāpa. Mēs esam līdzīgi, bēdu brāļi. Aizmirstiet, piedodiet pagājušo! Mēģināsim kopīgi izkļūt no šejienes. Panāciet tuvāk, es pārgrauzīšu jūsu striķus.

Viņa pievēlās Morlenderam gluži klāt, un viņš ar saviem spēcīgajiem zobiem sāka šķetināt vaļā un šķipsnu pa šķipsnai kost pušu. Pēc tam ar atbrīvoto roku viņa padarīja vaļīgākus bēdu brāļa pinekļus. Un, raisot vaļā striķus, ne vārda nerunājot, tikai ieliekot ikvienā kustībā savu dziļo, iekšējo mieru, kas bija radies vienam no otra tuvuma, un remdējot alkas vienam pēc otra, alkas — ko viņi paši vēl nenojauta, Viviana un Morlenders atbrīvojās no pinekļiem, bet nemanot kļuva ciešāki citi pinekļi, kas sasaistīja viņus uz visu mūžu.

Četrdesmit piektā nodaļa aeroelektrostacijas montieris