Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Montier, panāc šurp! Nāc, draugs! Es pie tevis smalkā lietā. Vai tu nevari… tā, par krietnu miljonu dolāru, atskrūvēt man kādus pāris uztvērējus? Mēs taisāmies ar kādu draudzīgu lielvalsti nomest te bumbiņu … Ko?

Pēc desmit minūtēm viņš jau spārdījās stacijas cietuma kopējā kamerā, baidīdams savus apsargus ar briesmīgām skaņām, tādu kā rēkšanu, kā skaļiem smiekliem.

Pa to laiku jaunā sardzes vada priekšā stāvēja jauns cilvēks lieliskās balles biksēs, salicis kājas cirkuļa veidā un noliecis galvu sānis, it kā tā būtu nenozīmīgs sainis ar pirkumiem. Viņš izplēta savas bikses gara auguma un cienīga izskata sargkareivja priekšā, nosaukdams caur degunu savu uzvārdu:

—   Es esmu komunists Vasilovs, te būs mans dokuments. Man jāsastop montieris valsts darīšanās!

Saņēmis caurlaidi, viņš apgriezās ap savu asi un lēnām iegāja pa vārtiem, likdams kāju pirkstgalus uz iekšu, cik to ļāva cilvēka ķermeņa anatomija.

—   Dīvaini! — montieris nomurmināja, ieraudzījis trešo apmeklētāju.

—   Draugs, — uzrunāja viņu jaunais cilvēks biksēs, — iedomājies, ka tev ir sieva un bērni. No vienas puses, sieva, bērni un triljons dolāru — nevis šādu tādu, bet Vašingtonas, iegaumē! No otras puses, kaut kāda tur elektrifikacija, kas nav spļāviena vērta… Apdomā labi, draudziņ!

Ieslēdzis viņu kopējā kamerā, montieris izsauca pa telefonu dežurantu.

—  Hallo! — viņš aprauti teica. — Pilsētā izcēlusies trakuma epidemija, ja tikai tā nav sazvērestība. Nemainiet sardzi līdz vakaram. Ja parādās jauni Vasilovi, ņemiet tos ciet bez jebkādas runas, izkratiet un konvoja pavadībā nosūtiet uz stacijas cietumu.

Nebija dežurants paguvis pakārt klausuli, kad sardzes priekšā apstājās Putilova fabrikas dienesta automašīna un no turienes izlēca privātās drēbēs tērpies cilvēks labā uzvalkā ar visiem tualetes piederumiem.

—  Es esmu komunists Vasilovs, — viņš laipni teica, pieiedams pie dežuranta un pielikdams divus pirkstus pie cepures. — Te būs lūgums no rūpnīcas vadītāja …

Nebija viņš to vēl izteicis, kad vairāki duči sarkanarmiešu metās viņam virsū, sasēja rokas un kājas un izčamdīja viņu no galvas līdz kājām.

—  Noliec tos būdā! — teica viens, pasniegdams dežurantam savādu stikliņu, mūķīzerus, flakonu ar zilām bumbiņām un neglītu, āķim līdzīgu tērauda instrumentu.

Noķertais tika pacelts un konvoja pavadībā nogādāts stacijas cietuma kopējā kamerā, kur viņš nodrebēja un niknumā nenovērsa acu no trim jautriem, šausmīgi līdzīgiem puišiem, kas, viņu ieraugot, sāka nevaldāmi smieties.

Četrdesmit sestā nodaļa kaimiņa pateicīgais ēzelis

Karstais dienas vidus Ilinoisas štatā, kas galvenokārt pazīstams ar to, ka pieder pie ziemeļu centra, līdzīgs karstiem dienas vidiem citās zemēs, kuras neatpaliek no Ilinoisas ne pēc platuma, ne garuma grādiem.

Uz vasarnīcas tipa kotedžas terases, zem buraudekla baldachina sēdēja nevarīgs triekas ķerts sirmgalvis. Tas bija Ilinoisas štata ģenerālprokurors, kurš neatlaidīgi pūlējās tikt vajā no dienesta. Abās pusēs viņam stāvēja divi veci nēģeri un gaiņāja mušas. Viņam uz pleca tupēja sārts papagailis, klēpī gulēja kaķis, bet pie kājām īru sugas kuce ar četriem kucēniem. Sirmgalvja skatiens bija pievērsts brīnišķīgam akvarijam, kas atradās netālu no atzveltnes krēsla un bija pilns visādiem ķīniešu makropodiem, kā tika sauktas šīs zivis.

Sirmgalvja mēle, kas bija pavisam stīva, sāka darboties.

—   Kkā … dzīvo mani ssivē-ēniņi? — viņš jautāja nēģerim.

—   Ed, massa Milki, — paldies dievam.

—   Bet mmans rrupucis?

—   Ielaists akā, massa Milki.

—   Bet mmana meita?

Bet meita nejāva nēģerim atbildēt, iznākdama uz terases viesa — atbraukušā deputātā Pirueta pavadībā.

—   Noslaukiet papam degunu! — viņa dusmīgi teica nēģerim un apsēdās krēslā, sakrustojusi kājas.

Deputāts apsēdās viņai blakus.

Jaunā miss Milki bija jaunava ap piecdesmit gadiem. īsā teniskleitiņa labi piegula viņas augumam, bet sarkanīgi cirtainā parūka piešķīra viņas draiskajai sejiņai vēl lielāku pikantumu.

—   Nemēģiniet mani mierināt, dārgais mister Pirueti Esmu pārliecināta, ka sajukšu prātā! Un jo ātrāk, jo labāk! — viņai izlauzās mokpilns čuksts.

—   Bet jūsu tētiņš… — satraukts iesāka Piruets.

—   Ak, viņu neparko neatlaiž no dienesta! Pēc šīs slavenās lietas viņi ieķērušies tētiņā kā ar knaiblēm! Un saprotiet, dārgais mister Piruet, visa šī korespondence, visas šīs vēstules, sūdzības, apelacijas, interpelacijas — viss tas man pašai ir jāizlasa. Manos labākajos gados, kad citi dejo, draiskojas un … ak!..: sastopas ar sev līdzīgiem, man jāsēž pie papīriem! — No miss Milki krāšņajām krūtīm izlauzās nopūta.

—   Bet kāpēc jūs nepieņemat sekretāru?

Miss Milki pacēla uz deputātu izbrīnās pilnu skatienu:

—   Te, Ilinoisā, sekretāru? Dārgais mister Piruet, jums jāzina, ka pie mums vieglāk nopirkt dzelzceju nekā nolīgt sekretāru. Mums te nav nevienas darba rokas!

Deputāts Piruets paskatījās uz viņu ar šausmām.