Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Apseglojiet manu zirgu! — viņš pačukstēja nēģerim, enerģiski piebikstīdams tam ar kāju. — Man līdz ar mazu gaismiņu jātiek līdz Mičiganam, un es negribu traucēt saimniekus.

Sēdēdams zirgā un nojājis jau divdesmit kilometru, deputāts saņēma vīra dūšu, lai atskatītos uz kotedžu un pateiktu Junonai atvadu runu.

—   Šajā situācijā, — viņš murmināja, — viņa būtu mani apmūrējusi ar smiņķa kārtu piecos sešos paņēmienos. Labi gan tas izskatītos manu vēlētāju acīs, ja es būtu tik cieši iemūrēts kā kādas durvis. Un es gribētu zināt, kā man tad izdotos aģitēt pret tirdzniecības līgumu ar Krieviju.

Četrdesmit astotā nodaļa valzirgs no sanfrancisko

Nebija vēl no rīta vardes paguvušas nokvakstēt himnu saulei, kad jau mistera Milki jaunais sekretārs iznāca terasē un stājās pie savu pienākumu pildīšanas. Uz galda atradās vesels žūksnis korespondenču, kas tikko bija pienākušas ģenerālprokuroram.

Viņš mechaniski atvēra dažas aploksnes, ātri tās izlasīja un sāka kaut ko rakstīt savā piezīmju grāmatā. Pāvels Tusks bija akurats cilvēks. Lai gan viņam bija uzspiests dīvains nedzīvuma un sastinguma zīmogs, kas raksturoja visu viņa ārieni, Tūska acis pauda dziļu inteliģenci. Viņš jau bija ticis ar savu darbu pusē, kad viņa rokās nonāca neliela, diezgan netīra aploksne, kas oda pēc tabakas dūmiem. Tikpat metodiski kā iepriekš viņš atvēra arī šo aploksni un gribēja iegrimt lasīšanā, kad pēkšņi viņa seja piesarka, acis iemirdzējās kā ārprātī- gani. Misters Tusks pietrūkās kājās un ar skatienu meklēja pēc zvana. Jāatzīstas, ka viņa manieres nepavisam neatgādināja no emigrantiem cēlušās dienestpersonas manieres. Nēģeris, kas uz viņa zvanīšanu ienāca, apstājās pie durvīm kā sālsstabs.

—   Ei, paklausieties! — priekšnieka tonī teica sekretārs, turēdams rokā aploksni. — Kas līdz šim lasīja mistera Milki korespondenci?

—  Miss Junona, — nēģeris nošļupstēja, ieplētis lielas acis.

—   Pasauciet viņu šurp!

—  Miss Junona pašlaik sēž piena vannā, — nēģeris uzdrošinājās ziņot.

—   Pasauciet viņu, kad būs beigusi! — sekretārs teica un atkal iegrima vēstules lasīšanā.

—     Nolla, — nēģeris teica resnai nēģerietei, kas pārzināja miss Junonas istabenes, — pasaki jaunajai miss, lai viņa kāpj ārā no piena. Sekretārs gaida un nevar vien sagaidīt, kad viņa nāks, tā arī pasaki.

—  Muļķis! — nēģeriete atbildēja. — Labāk būtu nosaucis par jaunu to sālīto govs gaļu, ko viņa izsniedz pusdienām!

Un, sasējusi zem zoda aubi, viņa devās uz vannas istabu, kur miss Junona Milki mierīgi sēdēja pienā sev par apšaubāmu noderīgumu, taču par lielu laimi saviem tuvākajiem, jo piens, kā zināms, neizceļas ar caurspīdīgumu. Miss Junona nebija garīgi stipra, bet šī stingrā rakstura galvenā iezīme bija prasme nepadoties liktenim ne dzīvai, ne mirušai.

—   Tu saki, viņš aizjāja vēlu naktī, neliekot nevienu modināt? — viņa pārjautāja savai istabenei, kas gatavoja miezerī balzamu no izkaltēta heliotropa, pūdera un dažādām ziedēm.

—   Tā tas bija, miss, — istabene vēlīgi atbildēja. — Zirgu puisis stāsta, ka viņš, gaidīdams zirgu, dīžā- jies kā strauja ķēve, tad ielēcis seglos un projām.

—   Re, ko nozīmē greizsirdība… — domīgi noteica miss Junona, noknakšķinādama pienā kaulus gluži kā kastaņetes. — Nekad neieteicu tev, Doroteja, stāstīt jaunam pielūdzējam par saviem dievinātājiem. Tas šausmīgi iedarbojas uz viņu patmīlību!…

Viņa pāris minūtes klusēja, tad sapņaini noteica, skatīdamās griestos: — Man nevajadzēja, viņam klātesot, tā priecāties par mistera Tūska ierašanos, pavisam, pavisam nevajadzēja!

—   Misters Tusks lūdz miss Milki pēc iespējas ātrāk iznākt pie viņa … — aizelsusies pateica Nolla, pabāzusi pa durvīm melno galvu. — Viņš teicis Samam, Sams man, bet es …

Miss Milki neļāva viņai izrunāt līdz galam. Uzmetusi Dorotejai triumfējošu skatienu, viņa pašķīra piena viļņus un iznira no tiem visā savā Afrodites staltumā.

Pēc pusstundas terasē sīkiem solīšiem ieskrēja rud- mataina meitene īsā kleitiņā:

—   Iesim brokastīs, dārgais mister Tusk! Darbs var pagaidīt! — viņa burvīgā naivitatē iesaucās un ieķērās sekretaram elkonī.

Bet sekretārs izrādīja neparastu stūrgalvību. Viņš caururbjoši paskatījās uz meiteni, pasniedza aploksni un teica:

—   Izlasiet vēstuli un pamēģiniet atcerēties, kur jūs esat likusi iepriekšējo, uz kuru autors atsaucas.

Miss Milki neviļus paklausīja sekretārā pavēlei. Viņa izlasīja:

Nezināmas izcelšanās, nogādāta ar suni, kas ieradies no Amerikas Kronštatē, un nosūtīta adre- satam ar kuģa «Amelija» kapteiņa ira Mak-Ķinleja starpniecību.

Pēc šiem lielajiem ķeburiem, kas bija pamatīgi ap- vēdīti ar tabakas dūmiem, sekoja vēstule:

ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

Augsti godājamies ser, ja Jūs esat saņēmis manu iepriekšējo vēstuli un izņēmis sainīti no manas slēptuves, Jums nebūs neinteresanti uzzināt Morlenderu lietas turpinājumu. Es turu rokās visus pavedienus. Es esmu ievietots trako namā, no kurienes vislabāk sekot galvenajam noziedzniekam. Jūs mani sastapsiet, ja pieprasīsiet atbrīvot no 132. kameras prātā jukušo

Robertu Druku.