Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Miss Milki nepacietīgi paraustīja plecus:

—  Dārgais mister Tusk, viņš nemaz neslēpj, ka ir prātā jucis. Es nevaru saprast, vai tiešām kāds var piešķirt nozīmi prātā jukušu vēstulēm!

—   Bet jūs saņēmāt viņa pirmo vēstuli?

—  Ak, cik jūs esat neatlaidīgs! Lūk, tai lādē ir absolūti visas vēstules, kas saņemtas uz tētiņa vārda. Ja gribat, ņemiet un izšķirojiet tās līdz pašam dibenam!

Pāvels Tusks tieši tā arī darīja. Lai gan pie viņa ieradās četru nēģeru deputacija, kas trīs reizes aicināja brokastīs, viņš apsēdās pie lādes un nosēdēja tur krietnu pusi dienas. Visi viņa meklējumi izrādījās velti. Nekas līdzīgs Roberta Druka vēstulei neatradās. Tad viņš parādīja apbrīnojamu enerģiju: lika iejūgt zirgus un aizvest sevi uz tuvējo telegrāfā staciju, no kurienes viņš ģenerālprokurorā vārdā aiztelegrafēja uz Čikāgu, lai nekavējoties izsūta viņam Ņujorkas vājprātīgo namu pilnīgu sarakstu. Pēc tam viņš atgriezās kotedžā un ņēmās iešūt dienesta dokumentus un vēstules.

Kad pēc pusdienas nevarīgo sirmgalvi izstūma ar braucamo krēslu terasē, Tusks apsēdās pie viņa ar tik neatkarīgu izskatu, ka miss Junonas sirdī sakustējās dīvaina priekšnojauta: vai tas tik nav paša Dota ieliktenis?

—  Mīļais ser, — viņš teica sirmgalvim lietišķā tonī,

—  jūs esat stipri ielaidis savas lietas. Ja atļausiet, brauksim šodien abi uz pilsētu, uz sesiju, un sāksim kārtot dažas no sūdzībām, kas pienākušas uz jūsu vārda.

—  Nne šodien, ser! — žēli iestenējās sirmgalvis, uzmezdams savam sekretaram bezpalīdzīgu skatienu.

—  Sšodien esmu vvelnišķīgi aizņemts!

—  Massa Milki šodien gaida slaveno valzirgu, ser, — sarunā iejaucās nēģeris Sams, nākdams savam kungam palīgā.

—  Valzirgu?

—  No Sanfrancisko, ser. Pēc interesanta raksta avīzē.

—   Nu jā! — Junona kaprizi iejaucās, nostādamās opozicijā pret patvaļīgo sekretāru. — Ja mēs, mister Tusk, pieņemam darbā cilvēkus, tad arvien jautājam mēs un viņi atbild, bet nevis otrādi!

—   Kas tas par valzirgu no Sanfrancisko? — turpināja interesēties nepielūdzamais sekretārs aprautā tonī.

*— Valzirgs! — Junona histēriski iekliedzās. — Es izlasīju tētiņam avīzē, ka Sanfrancisko krastā iznācis apbrīnojams, neparasti resns valzirgs un sācis briesmīgi riet. Kad viņu gribējuši noķert, viņš meties ar savām spurām skriet tieši uz pilsētu, pārskrējis pāri trim ielām, ielīdis aptiekā un gandrīz sakodis aptiekaru. Tētiņš, protams, sadomāja nopirkt šo valzirgu, un mēs izrakstījām to no aptiekara uz pēcmaksu.

—   Labi gan jūs nodarbojaties ar valsts lietām, mister un miss Milki! — drūmi atcirta sekretārs, cieši uzlūkodams abus ar pārmetošu skatienu. — Te portfelī gaida kārtu pulkveža sievas noslēpumainā slepkavība, kreolietes briljantu nolaupīšana, testamenta nozušana kādā Čikāgu kantorī, divas trīs ne mazāk svarīgas lietas. Te atrodas apsūdzības raksts pret kokainistu, astoņas sūdzības par spīdzināšanu un laupīšanu, četri simti neizmeklētu šantažas un izspiešanas gadījumu, slepens ziņojums par koku pludināšanas akciju sabiedrību uz Misisipi upes, ziņojums, ka noķerts kāds, kas gribējis izbēgt no bankrota ar diviem miljardiem dolāru un, beidzot, ano- nima vēstule par to, ka kņazs Teofans Obolonkins uzpircis deputātu Piruetu, bet jūs nekā neesat lasījuši un ne par ko nerūpējaties… Nēģer! Pasniedz man spalvu, tinti, papīru!

Sams izskrēja no istabas ar drebošu apakšlūpu un pēc sekundes atnesa visu nepieciešamo.

—  Miss Milki, rakstiet!

Nav zināms kāpēc, bet miss Milki paklausīgi paņēma spalvu un, sekretaram diktējot, uzrakstīja:

Sakarā ar manu slimību nododu visas savas Ilinoisas štata ģenerālprokurorā tiesības misteram Pāvelam Tuskam.

—   Bet tagad parakstieties tēva vietā.

Miss Milki drebošiem pirkstiem uzvilka parakstu.

—   Tā! Bet tagad nodarbojieties ar valzirgiem, un lai visa korespondence līdz manai pārbraukšanai netiktu atvērta!

Ar šiem vārdiem sekretārs paķēra papīru, pamāja ar galvu miss Milki un viņas tēvam un aši nokāpa no terases, dodamies uz zirgu staļļiem.

—   Uzurpators! — spiedzīgi nokliedza viņam nopakaļ miss Milki, paplēta rokas kā divus airus gar vecas laivas sāniem un noģība.

Nevarīgais sirmgalvis sēdēja krēslā, skatīdamies viņā ar bērnišķīgu līdzcietību, velti saukdams nēģerus, kas muka prom.

—  Juni, — viņš ar mokām pateica, — džentlmenim taisnība … Neraudi, Juni!

Pagulējusi minūtes piecas, Junona atguva samaņu, paskatījās uz tēvu ar jocīgu, aptumšotu skatienu un iegāja savā istabā.

Pāvels Tusks aizauļoja līdz stacijai un ar ātrvilcienu nokļuva pilsētā. Viņš enerģiski izmeklēja kādas desmit krimināllietās, uzstājās ar divām runām, apmeklēja divus trīs ieslodzītos, apsolīdams drīz izbeigt viņu lietu, un beidza ar to, ka ārkārtīgi iepatikās tiesu publikai.

—   Tam tik ir nags! — tie sačukstējās viņam aiz muguras, kamēr viņš savā aprautajā tonī kārtoja lietišķas sarunas.

Bija jau vakars, kad viņš pārradās kotedžā. Viņa skatienam pavērās dīvaina aina.