Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Miss Milki gribējās ēst. Bez tam viņa bija izbrīnījusies un izbijusies. Brīdi pastāvējusi, viņa piegāja pie spoguļa,' uzmeta uz pleciem lakatu un apņēmīgi devās uz durvju pusi.

Nevarīgais sirmgalvis klusu sēdēja atzveltnes krēslā, laipni skatīdamies apaļajās acīs pelēkajiem trusīšiem, kas stiepa viņam caur drāšu pinumu pretī savus purniņus. Jāatzīstas, ka viņš jutās diezgan nosalis un izsalcis. Kopš brokastīm neviens viņam nekā nebija atnesis, ne pienācis pārvietot viņu citā stāvoklī, ne apkopt, ne vakarā ietinis viņu apmetnī. Viņš nebija paguvis sūdzēties misteram Tuskam par dīvaino kārtību, kas bija nodibinājusies mājā, un pacietīgi sēdēja, priecinādams sevi, raugoties jaukajos zvēriņos.

Pēkšņi viņam uz pleca nogūla kāda roka, un balss, kurā viņš pazina savas meitas balsi, izbijusies prasīja:

—   Dārgais tēt, vai tiešām jūs te sēžat kopš rīta?

—   Kā arvien, Juni, — vecais lēnprātīgi atbildēja.

—   Es saprotu, tēt, ka jūs sēžat bez jebkādas palīdzības … Ak mans dievs, vai tiešām viņi šodien nedos mums ēst?

—   Es brokastis ēdu, Juni.

Miss Milki iekliedzās, ķērās pati klāt pie sirmgalvja krēsla un iestūma to ēdamistabā. Tad viņa pa galvu pa kaklu drāzās uz virtuvi, iekurināja plīti, sagatavoja siltu dzeramo un ēdamo un sāka barot savu tēvu kā mazu bērnu, pa starpām runādama:

—   Visi viņi no mums aizbēguši, tēt! Es redzēju viņu istabas — viņi aiznesuši prom visas savas mantas. Nevaru saprast, kas ar viņiem lēcies!

Misters Milki ēda, jāatzīstas, ar sevišķu apetiti un plati ieplestām acīm skatījās savā meitā, it kā redzētu to pirmo reizi. Abi viņi bija tā aizņemti viens ar otru, ka nedzirdēja bijušā sekretārā stingros soļus un pamanīja viņu tikai tad, kad viņš apstājās ēdamistabas vidū ar portfeli un čemodānu rokās un cepuri galvā.

—  Man nekavējoties jāaizbrauc, — viņš aprauti iesāka un pēkšņi iekliedzās: viņa skatiens atdūrās pret miss Milki… Bet kāda bija miss Milki!

Viņa priekšā stāvēja gara auguma padzīvojusi sieviete

mājas tērpā, ar izbrīnījušos seju un pakausī saņemtu sirmu matu kušķi.

Viņa nenovērsa seju no Tūska skatiena un vienkārši pateica:

—   Mūs pametuši visi kalpotāji, mister Tusk. Mes esam palikuši ar tēvu visā kotedžā tikai divi.

Misters Tusks nolika čemodānu un portfeli uz galda, noņēma cepuri, pastiepa roku un teica tādā tonī, kādā nekad ar viņu nebija runājis:

—   Sveicināta, miss Milki, mēs neesam šodien redzējušies. Neuztraucieties, es šonakt palikšu te, bet rīt kaut ko izdomāsim. Baidos, ka viņi būs aizbēguši aiz bailēm no manis.

Piecdesmitā nodaļa VĀRNU EMIGRĀCIJĀ JEB KO VAR PANĀKT, SĒŽOT VIENĀ VIETĀ

Agri no rīta misters Tusks piecēlās, nokāpa lejā un kritiski pārskaitīja visus saimniecības darbus, kas saistījās ar dzīvi kotedžā. Viņš nepavisam nebija sentimentāls un nemaz nedomāja siet sev priekšā skoteli, skaldīt malku, kurināt krāsnis, kaut vistas un citu, kā to būtu darījis viņa vietā džentlmenis, paņemts no kāda romana. Misters Tusks bija lietišķs cilvēks. Viņš aizsmēķēja papirosu, devās ārā un straujiem soļiem nogāja atstatumu, kas šķīra mistera Milki mājokli no Dota fermas.

Uz viņa klaudzinājumu neviens neatsaucās. Tusks pieklaudzināja vēl reizes divas, trīs — tie paši rezultāti, tad viņš pieķērās ar abām rokām pie žoga augšmalas un diezgan veikli pārlēca otrā pusē.

Dota ferma pārsteidza ar savu tukšumu un pamestību. Pa pagalmu miegaini klaiņāja tītari un sivēni, dārza celiņi bija aizauguši ar zāli, sakņu dārzā bija atradis labu vietu, kur kārpīties, liels gailis ar kādām desmit vistām. Dzīvojamā mājā visas durvis un logi bija cieši aizvērti, un acīm redzot tā gulēja dziļā miegā.

241

Tusks mēģināja ieiet pa durvīm, bet, kad tas neizdevās, paraustīja plecus un realizēja savu nodomu pa

16 — Mess Mend

logu. Viņš nokļuva priekštelpā, kur uz mašas pinumiem, skaļi krākdami, gulēja kādi divdesmit kalpi. Nebija viņš vēl paguvis vienam no tiem pieskarties, kad pamodās visi divdesmit, pietrūkās kājās un metās virsū ar rungām.

—   Stāt! — Tusks aprauti uzsauca, sakrustojis rokas uz krūtīm. — Es esmu Ilinoisas štata jaunais prokurors. Zaķpastalas aizbēga no mistera Milki, un jūs ļoti labi zināt, kur viņi palikuši. Lai kāds no jums tūliņ dzenas pakaļ un atved atpakaļ. Sapratāt?

Kalpi izbijušies spiedās kopā pulciņā un drebēja kā apšu lapas.

—   Massa Dots mūs piekaus … — drebošā balsī viens iebilda.

—   Neko nepiekaus, es pats viņam paskaidrošu. Nu, viens, divi, trīs!

Kad viens no nēģeriem pa galvu pa kaklu izšāvās ārā no priekštelpas, misters Tusks aukstasinīgi devās uz fermas galveno cietoksni — uz paša Dota durvīm. Pārliecinājies, ka tās aizslēgtas, viņš sāka tās dauzīt vispirms ar dūrēm, bet pēc tam ar kājām.

—   Kas ir tas nekauņa, kas noilgojies pēc lodes? — saniknots uzkliedza Dots. — Lai viņš parāda man savu seju, ka varu to pārvērst olu kultenī ar tomātiem!

—   Jaunais Ilinoisas štata prokurors, — Tusks mierīgi atbildēja.