Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Nav vajadzīgs! — Tusks viņu pārtrauca. — Bez tam jums nav iemesla bēdāties. Roberts Druks ir dzīvs, pēc mēneša, bet varbūt pat pēc dienas viņš būs mājā.

Vecīte iekliedzās. Bet Tusks savukārt ieslēdzās turpat viņai deguna priekšā un aiz aizslēgtām durvīm ķērās pie darba. Viņš atrada kreisās puses logu, noskaitīja parketa dēlīšus un sāka rīkoties ar kabatas nazi.

Parketa dēlītis tika izņemts bez jebkādām grūtībām, bet zem tā atradās aploksne, uz kuras bija rakstīts:

JEREMIJAS MORLENDERA NOSLĒPUMS

Tusks paķēra to, atvēra un, apsēdies pie loga atzveltnes krēslā, iegrima lasīšanā. Rokraksts bija advo- kata Druka saraustītas piezīmes. Mēs citēsim tās, izlaižot nesvarīgus sīkumus:

«Šodien vecais Morlenders ieradās kantorī. Viņš apspriedās ar Kraftu. Viņa seja bija satraukta. Pēc darba patrons iesauca mani kabinetā un teica:

— Bob, jūs esat godīgs un gudrs puisis. Es gribu jums uzticēties. Te ir mistera Morlendera testaments, kurā viņš sadala savu mantu vienlīdzīgās daļās starp dēlu un misis Ortoni, bet viņas nāves gadījumā — miss Vivianu Ortoni un citiem misis Ortones bērniem, ja tādi dzimtu. Savus pēdējos atklājumus viņš novēlējis dēlam, lai dēls izlietotu tos amerikaņu tautas un visas cilvēces labā. Norakstu es atstāju sev. Oriģinālu nododu jums, un jūs glabājiet to kā acu raugu.

Man bija brīnums, tomēr precizi izpildīju patrona gribu. Pēc tam Kreslings aizsūtīja Jeremiju Morlenderu komandējumā uz Krieviju. Saņēmām no misis Ortones vēstuli, kurā viņa izteic nemieru par Morlendera veselības stāvokli un jautā mums, kur viņš atrodoties. Patrons uzrakstīja atbildi.»

«Jaunumu nekādu nav.»

«Jaunumu nekādu nav, izņemot dīvainas baumas,-it kā Morlenders pirms aizbraukšanas būtu apprecējies ar misis Elizabeti Vesoni. Patrons atnesa žūksni krievu avīžu un ilgi par kaut ko apspriedās ar tulku. Mani par šo lietu neinformēja.»

«Neesmu apmierināts ar patronu: viņš acīm redzot tur mani rezervē. Nolēmu pats nodarboties ar izmeklēšanu. Veselu nedēļu pētīju, kas ir šī Elizabete Vesone. Uzzināju dīvainas lietas: viņa ir Džeka Kreslinga personīgā sekretāre. Sāku iepriekšējo izmeklēšanu no otra gala. Misis Ortone, par kuru runa testamentā, — ir tā paša Kreslinga kantorī mašīnrakstītāja.»

«Jaunumu nekādu nav.»

«Satriecoša ziņa! Misis Ortone pēkšņi mirusi.»

«Šodien patrons radīja ar savu nervozitāti manī izbrīnu. Raustījās, skatījās uz visām pusēm, pa reizei nobāla. Sūdzējās man, ka redzot sliktus sapņus un sāka baidīties nāves, kas ar viņu agrāk nekad nebija noticis. Es ieteicu paņemt uz vienu nedēļu atvaļinājumu un aizbraukt uz Atlantiksitiju. Viņš man piekrita, gribot tikai sagaidīt pārbraucam Morlenderu.»

«Mums kantorī «Sturm und Drang»! Pārbrauca vecais Morlenders, bet miris, cinkotā zārkā. Tieši nevar tam ticēt. Viņu esot kaut kur Krievijā nogalinājuši boļševiki. Patrons drūms kā lietus mākonis.»

«Patrons miris! Automašīna pakļuvusi zem tramvaja. Šoferis dzīvs, patrons nosities. Mūsu kantoris uz trim dienām slēgts.»

«Krafta vietā par likvidatoru iecelts kāds itālietis sinjors Gregorio. Viņš atlaida visus mūsu klerkus un iecēla savus. Es esmu atstāts līdz lietu nodošanai. Atsūtīts jauns Morlendera testaments, rīt redzēšu.»

«Satriecoša diena! Robert Druk, tu esi nozieguma liecinieks! Turi mēli aiz zobiem! Lieta īstenībā šāda: es redzēju testamentu, kas atvests no Krievijas. Tas anulē visus iepriekšējos un nodod visu Morlendera kapitalu misis Elizabetei Vesonei, bet izgudrojuma projektus — Imperiālistu ligai. Miss Ortone un jaunais Morlenders atstāti tukšā. Bet galvenais tas, ka Morlendera paraksts viltots acīm redzami. Es to varētu pierādīt, ja gribētu. Bet es baidos sākt lietu, nezinot, pret ko to vērst. Veco testamentu noslēpu. Sāku gaidīt, vai Ortonei un Morlenderam neradīsies kādi mantinieki, lai sāktu lietu kopā ar viņiem. Gregorio kliedz un brēc, meklējot veco testamentu. Es izturos kā apzinīgs vientiesis. Šis sinjors man ļoti nepatīk. Droši nezinu, bet domāju, ka . viņš te iemaisīts ne bez savtīgām interesēm.»

«Šodien kantorī ieradās kuprīte meitene, teica, ka saucoties miss Ortone. Viņa paskatījās uz mani, pacēla plīvurīti, — skaistāku seju savu mūžu neesmu redzējis. Prasīja pēc patrona. Es iespiedu viņai saujā savu adresi. Sinjors Gregorio viņu pieņēma un izturējās visai aizdomīgi, klerks zvanīja kaut kur pa telefonu. Baidos, ka viņš nojauta, kas šī par apmeklētāju un ka viņa var apstrīdēt jauno testamentu. Gaidu viņu tagad pie sevis • • •»

šai vietā rokraksts pārtrūka. Misters Tusks dziļi nopūtās un dažas minūtes sēdēja, pilnīgi nekustēdamies. Tad viņš atšķīra piezīmju grāmatiņu, sameklēja divas adreses: «Ņudžersija 40» un «Krasta šoseja 174»; paņēma savu portfeli, ielika tur izlasīto rokrakstu un izgāja.

—   Misis Druka, — viņš teica vecītei, — es būšu atpakaļ ap pusdienām. Nevienam ne vārda par manu ierašanos. Nelaidiet nevienu dzīvoklī.

Nokāpis lejā, viņš paņēma automašīnu un pavēlēja braukt uz Ņudžersiju 40.