Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Nebija viņa paguvusi savus draudus izpildīt, kad Lepsiuss negaidot metās pie durvīm, atrāva tās un apgāza dzīvo piramidu ačgārni, tā ka miss Smoula atradās Tobijam uz pleciem.

—  Automašīnu! — viņš uzkliedza. — Tobij, zvani šoferim!

Tūlīt pēc tam viņš skrēja atpakaļ, paķēra cepuri, cimdus, spieķi un pa galvu pa kaklu drāzās lejā pa trepēm. Seja viņam bija sarkana, acīs mirdzēja apņēmība. Viņš apdomāja plānu, kā ielauzties pie profesora Hizer- tona.

—   Universitāte! — viņš pavēlēja šoferim, iesēzda- mies automašīnā.

Pēc desmit minūtēm viņš bija tur. Iegājis kancelejā, viņš apjautājās, kurā auditorijā lasa Hizertons. Darbinieks izbrīnījies paskatījās Lepsiusā.

—   Vai tad jūs, ser, nezināt, ka profesors tiek komandēts uz psichiatru kongresu Petrogradā?

—  Vai viņš jau izbraucis? — Lepsiusam paspruka.

—   Droši vien. Starp citu, jūs varat painteresēties pie viņa mājā: Krasta šosejā 174.

Lepsiuss pierakstīja adresi un atkal ielēca automašīnā.

—   Krasta šoseja 174! — viņš uzsauca šoferim.

Atkal vientulīga iela, jo tālāk, jo drūmāka un tukšāka. Atkal melnie stiepļu pinuma vārti pie baismīgās, noslēgtās un klusās mājas, it kā viss dzīvais tajā būtu sastindzis un kļuvis par muzeja izbāžņiem.

Lepsiuss strauji parāva zvanu. Bakurētainais vārtsargs, aiz niknuma gluži bāls, pabāza pa vārtiem degunu.

—   Vācieties pie velna! — viņš uzkliedza, paskatījies uz Lepsiusu. — Apmeklētājus šodien nepieņemam! Vācieties, citādi uzrīdīšu suņus!

—   Mans draugs! — doktors klusu čukstēja, — man jāpasaka profesoram Hizertonam svarīga lieta. Jautājums ir par viņa dzīvības glābšanu.

—   Par vēlu! — vārtsargs drūmi atbildēja. — Direktors aizbrauca uz Krieviju uz kongresu, bet šodien bija revizija. Visu smalki pierakstīja un aizveda no 132. kameras …

—   Un tomēr nav par vēlu. Runa ir par to, ko zina vienīgi tikai Hizertons. Es esmu viņa vistuvākais draugs. Viņš uzdeva man tādā gadījumā griezties pie jums. Ja jūs gribat glābt savu ādu, tad padomājiet, kā man viņu panākt.

Vārtsargs aizdomīgi ieurbās viņā ar acīm.

—   Kā jūs sauc?

Lepsiusam aizrāvās balss.

—   Oleumricini! — viņš nomurmināja pirmo vārdu, kas pagadījās uz mēles.

Tai pašā mirklī vārtsarga seja noskaidrojās. Viņš nocēla ķēdi un godbijīgi noteica:

—   Ienāciet, kungs, ienāciet! Kā redzams, arī jūs būsiet itālietis?

—   Protams, — Lepsiuss nomurmināja, sekodams viņam drūmajā nāves mājoklī.

Bet bakurētainais nepavisam neveda viņu uz turieni, kur tikko bija atradies Tusks. Viņš atvēra nelielas durvis un ieveda Lepsiusu lieliskā doktora kabinetā, kas mirdzēja nevainojamā spodrībā.

—  Apsēdieties, kungs, apsēdieties. Es tūliņ pasaukšu mūsu sekretāri, viņa apdomās šo jautājumu.

Lepsiuss apsēdās, juzdamies pagalam bēdīgi. Viņš zināja italiski ne vairāk kā desmit vārdus. Kas notiks, ja sekretāre sāks ar viņu runāt šajā valodā!

Nespēdams nosēdēt, viņš atkal pietrūkās un pāris reizes paskraidīja pa kabinetu, slaucīdams no sejas aukstus sviedrus. Pēkšņi viņa skatiens atdūrās uz lieliskām gleznām, kas bija piekārtas pie sienām, un tai pašā mirklī viņš juta, ka viņu uzlūko melnu acu pāris.

—   Pitoresko e… e kaskara sagrada! — viņš nomurmināja, nenovērsdams acu no gleznas. — Roma. Akropole. Multatuli!

Viņa jūsmīgo vārdu straumi pārtrauca tīrā angju valodā pateikts:

—   Sveicināts, ser!

Lepsiusa priekšā stāvēja ne vairs gluži jauna brunete, kuras seja viņam dīvainā kārtā likās kaut kam līdzīga, ko viņš ļoti labi pazina … bet kam? Velns parāvis, lai arī kā viņš lauzīja savu galvu, atcerēties nevarēja!

—   Es esmu sajūsmināts par gleznām, lai gan manā dvēselē ir chaoss un apjukums, — viņš mulsi nomurmināja, iedams sekretārei pretī. — Dārgā miss vai misis…

—   Miss Kroče. Kā itāliete es saprotu jūsu sajūsmu, ser, tikai, diemžēl, neprotu dzimto valodu. Kāda vajadzība jūs atvedusi pie profesora?

—   Sinjorina Kroče, — Lepsiuss čukstot sāka, grozīdams acis pēc traka un cik iespējams cenzdamies sasniegt maksimalo ekspresiju, — es esmu viņam tuvs draugsl Mēs bijām kopīgi iecerējuši kādu svarīgu1 lietu… kādu svarīgu lietu ar ārkārtēju nozīmi. Tā izputēja. Ja profesors nespers vajadzīgos soļus, viņu novāks no ceļa. Man vajag viņu par katru cenu panākt un brīdināt.

Miss Kroče kļuva nopietna:

—   Vai briesmas viņam draud Petrogradā?

—   Tieši tā, tieši tā!

—   Tādā gadījumā, dārgais ser, es nekavējoties nokārtošu jums visus dokumentus un jūs rīt no rīta varēsiet sēsties tvaikonī.

—   Brīnišķīgi! — Lepsiuss iesaucās.

—   Ak, pasakiet to italiski! — sapņaini ierunājās miss Kroče, aizvērdama acis. — Man ir tik patīkami dzirdēt dzimto valodu …

—   Hiperoksidato! — Lepsiuss smaidīdams atkārtoja.

Viņš jutās savā elementā, un viņa nemiers pārgāja.

—   Tikai, ser, līdz aizbraukšanai jūs nedrīkstat vairs rādīties pilsētā. Mēs jūs paslēpsim pie sevis līdz pašam rītam.

—   Mani gaida automašīna, — Lepsiuss mēģināja protestēt.

—   Lieliski! Pasakiet šoferim, ka jūs aizbraucat un lai jūs mājā negaida.

Lepsiuss nogāja lejā pie šofera. Vārtsarga un miss Kročes uzticības pilnās sejas raudzījās pa durvīm.