Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Es esmu gūstā, ser! Ieslēgts vājprātīgo namā! Lūdzu jūs pie visiem dieviem, ser, atbrīvojiet mani!

Tingsmeistars klusēdams aplūkoja caurumu, izņēma lauzni un kādu pusstundu darbojās gar ķieģeļiem. Izlauzis vienu, viņš sāka izkustināt citus, kamēr izveidoja spraugu, kas bija pietiekami plata, lai doktors Lepsiuss varētu izkļūt cauri ar visām savām ķermeņa daļām.

—   Uf! — resnītis nopūtās, ieveldamies tunelī. — Lai slavēts šis Bobs Druks kā šai saulē, tā viņsaulē, ja viņam vairs ārsta palīdzība nav vajadzīga. Paldies jums, ser! Paldies jūsu sunim! Es esmu doktors Lepsiuss.

—   Labi! — Tingsmeistars atbildēja, kritiski aplūkodams savu kompanjonu. — Jūs runājat par Druku. Kas viņš tāds ir?

—   Mans priekštecis, kas te kamerā izracis šo spraugu.

Miks iegrima domās. Viņš tagad saprata, kā Druka vēstule bija nokļuvusi viņa sunim pie kakla siksnas.

—   Nāciet man līdz, — viņš apņēmīgi uzrunāja Lepsiusu.

—   Mēs dzenamies pakaļ lielam nelietim. Jums cits nekas neatliek kā stiprināt mūsu partiju.

Doktors Lepsiuss notīrīja sava uzvalka stērbeles, pieglauda matus, uzvilka cimdus un filozofiski atbildēja:

—   Es arī sekoju noziedzniekam. Cerams, ser, ka turpmāk šis darbs man būs sekmīgāks.

Viņi atkal virzījās tālāk pa tuneli, retumis apmainīdamies vienzilbīgiem vārdiņiem. Bjutija priecīgi skrēja pa priekšu. Ceļš tai acīm redzot bija labi pazīstams un nekādas briesmas sevī neslēpa. Retumis suns apstājās un paskatījās savā saimniekā gudrām, melnām acīm.

Pagājuši kādus simt soļus, viņi atkal uzdūrās sliežu ceļam. Šoreiz Tingsmeistars izņēma lupu un vērīgi izpētīja abas sienas labajā un kreisajā pusē. Bet visi viņa meklējumi izrādījās veltīgi: sienās nebija ne šķirbas, ne spraugas, nekā līdzīga apslēptām durvīm, kas vestu uz depo vai garažu.

—   Kur paliek vagons, velns lai parauj? — viņš jautāja pie sevis. — Ser, vai jūs nemanījāt, kamēr sēdējāt pie savas spraugas, garām braucot vilcienus vai vagonus?

—   Ne skaņas, ne čaukstēšanas, ne čabēšanas! — Lepsiuss iesaucās. — Jūsu suņa rejas bija pirmā dzīvības vēsts.

—   Dīvaini! — Tingsmeistars norūca.

Vēl pāris stundas — un viņiem sāka ļodzīties kājas. Ielīduši nišā, Miks un Lepsiuss iekoda maizi un mierīgi sāka snaust, kamēr uzticīgā Bjutija viņus sargāja, skraidīdama pa tuneli turp un atpakaļ.

Pamodies Tingsmeistars acumirklī pietrūkās augšā.

—   Skriešus! — viņš nokomandēja doktoru, un resnītis bez mazākās nepatikas tripšināja milzim aiz muguras pa bezgalīgo koridoru.

Sliežu ceļš atkal izbeidzās. Šoreiz Miks saklausīja sienā dīvainas, tālas skaņas, kas liecināja par tukšumu. Bet tās nesaistīja viņa interesi ilgi.

—  Mēs dodamies lejā, palūkojieties! — viņš čukstēja, norādīdams uz tuneli.

Un patiešām, ceļš strauji slīdēja lejup. No sienām sāka sūkties ūdens. Tuneļa eja kļuva arvien šaurāka un šaurāka, kamēr pārvērtās par cilindrisku caurumu. Bjutija mierīgi luncināja asti un līda tik uz priekšu. Tingsmeistars sāka uzmanīgi līst viņai nopakaļus, bet aiz viņa, smagi sēkdams, iespiedās caurumā arī Lepsiuss.

Te bija grūti elpot. Cilindra metala sienas šķita stipri sakarsētas. Nez no kurienes atskanēja kaut kādas dīvainas, ritmiskas skaņas. Pēkšņi suns saķēra ar zobiem metala riņķi, no visa spēka parāva to, un tai pašā mirklī suns, Tingsmeistars un Lepsiuss kā no pneimatiskā lielgabala tika izšauti no sava cilindra kaut kur lejā, bet caurums tūliņ pat viņiem aiz muguras ar šļūcošu troksni aizsitās ciet.

Viņiem citam uz cita krītot, atskanēja sāpīgs vaids.

Tingsmeistars aptaustīja doktoru Lepsiusu, Lepsiuss aptaustīja Tingsmeistaru, abi aptaustīja suni — veseli!

—   Kas te vaidēja? — vienā balsī viņi viens otram vaicāja.

—   Es! — kaktā kāds atbildēja šausmīgi pazīstamā balsī.

Tas nebija ne Lepsiuss, ne Tingsmeistars.

Tai pašā mirklī Tingsmeistars uzdedza lukturīti, ļāva tam nokrist zemē un iekliegdamies metās kaktā:

—   Bisk! Draudziņ!

—   Mik! Mend-Mess!

Pagāja pusstunda, pirms abi draugi attapās un varēja beidzot viens otru izprašņāt. Pa to laiku Lepsiuss ar Mika nosviesto lukturi rokā apskatīja apkārtni un, atradis mucu ar sausiņiem, ņēmās mierīgi iestiprināties.

—   Mēs esam uz «Torpēdas», — Bisks čukstēja. — Man ir pārlauztas abas kājas un rokas, bet par laimi jau saaug. Vai tu izņēmi no pudeles manu ziņojumu?

—   Nē, es saņēmu uzreiz deviņus baložus, — Miks atbildēja, — un sapratu, ka tev atgadījusies nelaime.

Bisks īsumā pastāstīja par visu, kas mums jau zināms no viņa dienasgrāmatas. Bet tad nobeidza savu stāstu: